Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz
Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca. Sastādītāja priekšvārds
Vārdnīca ir sastādīta, lai palīdzētu lībiešu valodas apguvējiem, lietotājiem un pētniekiem Igaunijā un Latvijā. Par tās ierosmi kļuva manas apbrīnojamās teicējas, Košraga ciemā dzimušās un tur savu mūžu lielākoties pavadījušās Katrīnas Krasones (10.08.1889.–01.06.1979.) laicīgo gaitu beigas.
Katrīna Krasone man ir bijusi īpaši svarīga tāpēc, ka līdztekus savai ļoti labajai un tēlainajai valodai viņa no 1976. līdz 1979. gadam dzīvoja Mazirbē pie sava dēla un visu dienu bija brīva. Tā kā mana apmešanās vieta lauka darbu laikā bija Mazirbes skola, es varēju strādāt ar viņu augām dienām, netērējot laiku autobusu gaidīšanai vai stundām ilgiem pārgājieniem. Katrīnas Krasones aiziešana bija zīme, kas liecināja par to, ka izzūd vēl lielākoties lībiskā vidē kļuvusi pilngadīga paaudze, pirms sākās ulzõajtõbāiga – no 1915. līdz 1919. gadam ilgušais laiks, kad visi lībieši bija izdzīti no lībiešu jūrmalas.
Jau agrāk lībiešu valoda bija sākusi piekāpties baznīcā un skolā lietotajai latviešu valodai. Ulzõajtõbāiga laiku lībiešu bērnu vairākums un daļēji arī viņu vecāki, dzīvojot bēgļu gaitās starp latviešiem, atradinājās no lībiešu valodas lietošanas, un arī pēc atgriešanās dzimtajā jūrmalā savā starpā nesarunājās lībiešu valodā; jaunākie bērni lielākoties tā arī neiemācījās runāt lībiski.
Labāka bija bērnu lībiešu valodas prasme ģimenēs, kas bija devušās bēgļu gaitās uz Igauniju vai Krieviju, jo turienes vidē latviešu valoda nebija vitāli nepieciešama un igauņu valoda pat atbalstīja lībiešu valodu. Taču gan ulzõajtõbāiga, gan Latvijas pirmās neatkarības laiku bērnu paaudzi Otrais pasaules karš un īpaši Padomju okupācija bija paretinājusi īpaši nežēlīgi. Papildu tam vairums jūrmalnieku pēc piekrastes slēgšanas un zvejas iespēju izbeigšanās izrādījās savā dzimtajā jūrmalā par bez darba palikušiem uzraugāmajiem, tāpēc pieaugušajiem bija jāatrod sev un savām ģimenēm darbs un mājoklis Latvijas iekšzemē, īpaši pilsētās,kur lībiešu valodai vairs neatradās ne laika, ne vietas.
Vēl tajā pašā 1979. gadā izdevās panākt, ka ilglaicīgais skolotājs, sīkradznieks Pēteris Dambergs (09.03.1909.–25.04.1987.) piekrita sastādīt lībiešu leksikas kartotēku ar igauņu un latviešu atbilsmēm. Pēteris Dambergs bija 1930. gados iznākušā laikraksta „Līvli” sākuma perioda galvenais valodas normēšanas ideologs, lībiešu lasāmgrāmatas „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierāst” un vēl vairāku galvenokārt rokrakstā palikušu darbu autors vai līdzautors, vēlākais lībiešu kora „Līvlist” valodas konsultants. Vienlaikus viņam piemita ļoti plašas zināšanas par dažādām jomām no lībiešu etnogrāfijas līdz augu valstij. Par kartotēkā iekļautās leksikas atlases pamatu apstākļu spiesta kļuva Karla Abena „Igauņu-latviešu vārdnīca” (1967). Atbilstoši darba gaitai vairākkārt tikāmies, galvenokārt Ādažos pie Pētera Damberga mājās vai pie viena viņa kaimiņa, turklāt apspriesti tika gan leksikas, gan lībiešu valodas morfoloģijas jautājumi. Par pēdējo tikšanos kļuva kāda 1986. gada augusta nedēļa manās mājās Tartu. Pētera Damberga darbs pārtrūka pie igauņu vārda teineteise. Šo darbu tādā pašā veidā vairs nebija iespējams turpināt. Turklāt jauni pienākumi drīz vien man neatstāja laiku, lai nodarbotos ar lībiešu valodu. Varēju tikai zināmā mērā turpināt lauka darbus. Tikai pēc 2003. gada kļuva iespējams ķerties pie vārdnīcas sastādīšanas.
Pētera Damberga sapnis bija iznīkstošās lībiešu valodas atjaunošana jeb atdzīvināšana. Būtībā pēc tā paša, tajā laikā vēl roku rokā ar daļēji funkcionējošas lībiešu valodas saglabāšanu, Latvijas pirmās neatkarības laikā tiecās arī lībiešu nacionālā kustība. Vienlaikus nav iespējams atjaunot lībiešu valodas kādreizējo dialektu daudzveidību vai 19. gadsimta beigu, vai kaut vai 20. gadsimta pirmās trešdaļas piekrastes ciemu dzīvesveidu, kuru atspoguļo Lauri Ketunena lībiešu valodas (dialektu) vārdnīca. Pašlaik mācāmajai valodai jāseko vienotiem gramatikas likumiem un vienlaikus jāpiedāvā arī mūsdienu ikdienas dzīves nosacījumiem atbilstoša leksika.
Vienoti gramatikas noteikumi vispirms ir izvēļu jautājums, un gramatikas pamati lībiešu valodas mācīšanā augstskolās Igaunijā un Latvijā jau ilgāku laiku ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi – lībiešu valodas mācībām lieto austrumlībiešu izloksni Ketunena vārdnīcā bieži pirmajā vietā bija vārda rietumlībiešu izloksnes forma). Lībiešu valodas leksikas jomā vajadzības arvien ir bijušas lielākas nekā iespējas. Tāpēc šī vārdnīca līdztekus Pētera Damberga kartotēkas un manis no citiem valodas teicējiem pierakstītajam materiālam lielā mērā satur arī lībiešu valodā drukātajos un rokrakstos tapušajos tekstos sameklētu leksiku, frāzes un piemērus. Galvenokārt esmu izskatījis visus pieejamos ar Pētera Damberga līdzdalību tapušos avotus, tāpat Kārļa Staltes darināto Jaunās derības tulkojumu (1937; 1942) un Edgara Vālgamā veikto Lutera Mazā katķisma daļējo tulkojumu (1936). No laikraksta „Līvli” esmu izmantojis tikai pirmos gadagājumus. Zināmā mērā un piesardzīgi ir izmantota arī Lauri Ketunena vārdnīca un Tartu literatūras muzejā atrodamā lībiešu leksikas kartotēka, jo šo avotu dialektoloģiskais fons ne vienmēr ir skaidrs. Iespēju robežās izmantota sarakste lībiešu valodā, tostarp Didriķa Volganska vēstules viņa dēlam Edgaram Vālgamā, kuru izmantošanu Edgara Vālgamā pēcnācēji man ir laipni atļāvuši. Tādējādi vārdnīca ataino arī centienus aizpildīt trūkumus lībiešu leksikas attīstībā. No agrāk nelietotu jēdzienu paušanas līdz šim nav izdevies izvairīties nevienam lielākam rakstam, referātam vai uzrunai lībiešu valodā. Galvenokārt nācies izmantot dažādus starptautiskus vārdus un vienkāršus kalkus, kā arī paplašināt vecu vārdu nozīmes. Tas acīmredzot paliks par lībiešu valodas attīstīšanas ceļu arī nākotnē. Vārdnīcā nav atrodama arī virkne vārdu vai frāžu, kas pauž ikdienas jēdzienus un kuras ne es, ne agrākie pētnieki nav attapuši pareizā laikā pavaicāt, vai kurus vecie lībieši nespēja atminēties, vai kas vienkārši palikuši nepamanīti. Turklāt man nav bijis iespējams tagad, ņemot vērā vārdnīcas intereses, noklausīties paša veiktos valodas ierakstus, kas arhivēti Tallinā un Tartu, nemaz nerunājot par citu pētnieku veiktajiem vēl senākajiem ierakstiem Tallinā un Helsinkos. Nav izskatīta arī lielākā daļa no laikraksta „Līvli” un daudzi citi rokraksti un citi materiāli. Ceru, ka šī vārdnīca nebūs pēdējā lībiešu valodas vārdnīca.
Divos pēdējos gados galvenais uzsvars ir bijis uz lībiešu leksikas morfoloģisko tipu noskaidrošanu, kas būs liels palīgs visiem, kas pēta un mācās lībiešu valodu. Sākotnēji ar Pētera Damberga palīdzību pārbaudītais lokāmo un deklinējamo vārdu tipu skaits ir pieaudzis gandrīz divkārt.
Esmu nebeidzami pateicīgs visiem no vairāk nekā pussimta lībiešu, kas mani ir mācījuši un pacietīgi izturējuši manus jautājumus. Visvairāk Katrīnai Krasonei un Pēterim Dambergam, bez kuriem es nekad nebūtu ķēries pie šī darba. Vēlākā laikā man vairāk palīdzējušas Olga Rozefelde (*20.04.1904. Kolkā), Elfrīda Žagare (*20.09.1914. Sīkragā) un Paulīne Kļaviņa (*19.01.1918. Vaidē).
Minēšanas vērta ir arī mācība, kuru guvu no Emmas Hausmanes manā pirmajā izpētes braucienā pie lībiešiem 1972. gada vasarā. Klausoties kādā runīgā vecā dāmā, pretēji lībiešu rakstu valodai un, nedaudz piepalīdzot lībiešu valodas studijām augstskolā, kādu dienu biju sācis ticēt, ka pareizā mūsdienu lībiešu valodā sistemātiski tiek lietoti latviskie darbības vārdu priedēkļi, un nolēmis arī pats sākt tos izmantot. Jau aiznākamajā dienā Emma Hausmane man teica: „Sa rõkāndõd nei ku lețli. Alā nei rõkānd!” – „Tu runā kā latvietis. Nerunā tā!”, ar to likdama man padomāt par to, kāda ir laba lībiešu valoda un kas lībiešu runā viena vai otra iemesla dēļ nav uzskatāms par akceptējamu lībiešu valodu. Tāpēc vārdnīcā iekļautie piemēri ņemti no teicējiem ar labu lībiešu valodas prasmi, kā arī no rakstu valodas.
Slīpējot un veidojot vārdnīcas rokrakstu, ļoti liels palīgs bija Dr. phil. Valts Ernštreits, kurš vārdu, frāžu un teikumu latvisko atbilsmju pārstrādāšanas, labošanas vai tulkošanas gaitā ir palīdzējis mazināt arī daudzas citas kļūdas un vienkāršot atveidojumu. Liels atbalsts bija arī konstruktīvie priekšlikumi un acīgie novērojumi, kurus snieguši recenzenti un vienlaikus labākie baltu un Baltijas jūras somu valodu saikņu pazinēji filoloģijas doktors Ojārs Bušs un filozofijas doktors Lembits Vaba. Igauņu un latviešu korektūru rūpīgi lasījušas Ellena Nīta un Gunta Kļava. Liels paldies par padomu arī Irisai Priedītei no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, kā arī Signei Tomsonei, Teodoram Ernštreitam un Ritai Elstiņai.
Lai gan vārdnīcas materiālu vākšana sākās jau 1970. gados, strādājot Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, tā sastādīta Tartu Universitātē un to atbalstījuši Igaunijas Zinātnes fonda granti 4643 un 8409, kā arī Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrijas mērķfinansējamā zinātniskā tēma SF180076s08. Arī Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrija, Latviešu valodas aģentūra un ar Lībiešu draugu biedrības starpniecību arī Radu tautu programma ir atbalstījušas vārdnīcas rediģēšanu un izdošanu. Es pateicos savam labajam kolēģim un zinātniskās tēmas vadītājam profesoram Karlam Pajusalu, kurš radījis man labvēlīgus nosacījumus, lai noteiktos laika ietvaros es varētu galveno uzmanību veltīt darbam ar vārdnīcu. Lai gan šie ietvari ir bijuši pašauri, tie bijuši noderīgi vismaz tādā ziņā, ka mūsu šķietami nebeidzamais laiks bieži tiecas beigties ātrāk, nekā mēs ceram. Daudz pateicības pelnījusi arī mana dzīvesbiedre Maie, kurai gadiem nācies paciest manu strādāšanu nesakarīgos laikos un oficiālajās svētku dienās un brīvdienās.
Vārdnīcas sastādītājs
Tiit-Rein Viitso