tijā *19 adj
(a) tühi ▫ tukšs - tijā me’r [kalast] tühi meri ▫ [no zivīm] tukša jūra; tijā ne’iku vanā kū tühi nagu vana kuu ▫ tukšs kā vecs mēness EV4
- Kus tijā kūož, sǟ’l pūtõb. Kus tühi koht, seal on puudu [~ puudub]. ▫ Kur tukša vieta, tur trūkst. Mi’n ma’g u’m vä’ggi tijā. Mu kõht on väga tühi. ▫ Mans vēders ir ļoti tukšs. Ta tu’ļ tǟnõ tijād kädūdõks. Ta tuli siia tühjade kätega. ▫ Viņš atnāca šurp ar tukšām rokām. Ta tu’ļ tǟnõ tijā ne’iku vīžkopīk. Ta tuli siia tühi kui viiekopikane. ▫ Viņš atnāca šurp tukšs kā pieckapeika. KK77b; KK77 a; J20
(b) tühine, väärtusetu ▫ tukšs, nevērtīgs - Ta rõkāndõb ti’jjõ rõkkõ (~ ti’jḑi sõ’ņdi). Ta räägib tühja juttu (~ tühje sõnu). ▫ Viņš runā tukšu. KK77b
(c) vaene ▫ nabags, tukšinieks - Ta tī’eb mi’n tijāks, saņțõks. Ta teeb mu vaeseks, sandiks. ▫ Viņš padara mani par tukšinieku, ubagu. Minā u’m ne’i tijā ne’iku svȯrkõz. Mina olen nii vaene nagu rott. ▫ Es esmu tik nabags kā žurka. Minā u’m ne’i tijā ne’iku saņț kuoț. Mina olen nii tühi nagu sandi kott. ▫ Es esmu tik tukšs kā ubaga tarba. KK77 a; KK77b
(d) kaine ▫ skaidrā - Mitikš pǟva sa ä’d ūo tijā. Ükski päev sa ei ole kaine. ▫ Nevienu dienu tu neesi skaidrā.
(e) vallaline ▫ neprecējies Ga4.27 |
