| alā 1 ¤62 va ära ▫ ne- |
alā 2 adv alla ▫ lejā (virziens), pa- - alā andõ alla anda ▫ padoties; alā eitõ alla heita ▫ pakļauties; alā īedõ alla jääda ▫ zaudēt, pakļauties; alā kēratõ alla kirjutada ▫ parakstīties; alā pānda alla panna ▫ palikt apakšā
- Li alā! Mine alla! ▫ Ej lejā! Ma īeb alā tä’mmõn. Ma jään talle alla. ▫ Es zaudēju viņam [~ palieku viņam apakšā].
|
alā 3 pop alla ▫ zem (virziens) - Rǭntõz sadīz lōdanalā. Raamat kukkus laua alla. ▫ Grāmata nokrita zem galda.
|
alāntõ 2 ¤53 vi alanduda ▫ zemoties - Alāntõ – se u’m, a’ž ta āndab ēņtšta mingizõn alā; se u’m ūdstiz tī’edõd sõnā. Alanduda – see on, kui ta annab ennast mingisugusele alla; see on uuesti tehtud sõna. ▫ Zemoties – tas ir [tad], kad viņš kādam pakļaujas; tas ir jaundarināts vārds. Tämā alāntiz mȯiznikād je’ds. Ta alandas ennast mõisnike ees. ▫ Viņš zemojās muižnieku priekšā. Līvlizt i’zt alāntõt sūr Kǭrliz je’dsõ. Liivlased ei alandunud suure Kǭrli ees. ▫ Lībieši nezemojās lielā Kārļa priekšā. Minā alāntõb krīevõdõn, lețliztõn. Mina alandun venelaste, lätlaste ees. ▫ Es zemojos krieviem, latviešiem.
|
āmbaz *173 s hammas ▫ zobs - kovālõz|āmbaz tarkushammas ▫ gudrības zobs; pȯsk|āmbaz purihammas ▫ dzeroklis; sēmḑa|āmbaz piimahammas ▫ piena zobs; sīedõb|āmbaz purihammas ▫ dzeroklis; sīlma|āmbaz silmahammas ▫ acu zobs; tõ’v|āmbaz pärishammas ▫ pastāvīgais zobs; eḑḑi||āmbaz lõikehammas ▫ priekšzobs EA3
- zǭig ambõd saehambad ▫ zāģa zobi; ambõ pǟl võttõ pilgata ▫ vilkt uz zoba; ambõd irrõnõks a’jjõ hambaid irevile ajada ▫ atņirgt zobus; ambidi kīerõ hambaid kiristada ▫ griezt zobus; ambidi nä’gțõ hambaid näidata ▫ rādīt zobus; ambõd ne’iku su’ddõn hambad nagu hundil ▫ zobi kā vilkam KK78a22; Mt22.13
- Ambõd ä’b akkõt pǟlõ, ne’i vizā u’m. Hambad ei hakka peale, nii kõva on. ▫ Zobi netiek galā, tik ciets ir. Ambõd dõ’ržõbõd sūsõ, ku u’m kīlma; ku u’m irm, si’z ka. Hambad tärisevad suus, kui on külm; kui on hirm, siis kah. ▫ Zobi klab mutē, kad ir auksts; kad bail, tad arī. Ma i’z sǭ mittõ ambõd alā. Ma ei saanud [midagi] hamba alla. ▫ Es nedabūju ne[ko] uz zoba [liekamu]. Mi’n izā kūoliz jarā, ambõd sūsõ ne’iku kivīd. Mu isa suri ära, hambad suus kui kivid. ▫ Mans tēvs nomira, zobi mutē kā akmeņi. La’z ta karīņtõg ambõd va’igõ! Las ta riputab hambad varna! ▫ Lai viņš kar zobus vadzī! Ma u’m tuoizõn ambõd va’isõ, tuoi mīnda ī’dstī’d na’grõb. Ma olen teisel hammaste vahel, teine naerab mind alatasa. ▫ Otrs zobojas par mani [~ Es esmu otram starp zobiem], otrs mani arvien apsmej. Mis sa nä’gțõd eņtš ambidi! Mis sa näitad oma hambaid! ▫ Ko tu rādi savus zobus! Sä, kerk, si’nnõn luiniz ambõ, ānda mi’nnõn tīeroudiz ambõ! Säh, kilk, sulle luine hammas, anna mulle terashammas! ▫ Še, circeni, tev kaula zobs, dod man tērauda zobu! KK77a
|
andõ ¤27 vt
(a) anda ▫ dot - a’bbõ andõ abi anda ▫ palīdzēt; alā andõ allutada, alla määrata ~ alistuda ▫ nozīmēt pakļautībā ~ pakļauties; andõks andõ andeks anda ▫ piedot; i’lzõ andõ usaldada ▫ uzticēt ; īņõz andõ kaasa anda ▫ dot līdzi; jarā andõ ära anda, loovutada ~ ära anda, reeta ▫ atdot, atteikties ~ nodot; nõ’vvõ andõ nõu anda ▫ dot padomu; si’zzõl andõ sisse anda ▫ iesniegt; tagān andõ järele anda ▫ piekāpties; tā’giž andõ tagasi anda ▫ atdot atpakaļ; tīetõ andõ teada anda ▫ paziņot; ulzõ andõ välja anda ▫ izdot 8Ro21; 1Kr9.17; Ef1.16
- Mi’n pušnikā tǭ’ž andõ eņtš liestād zīḑõn. Mu paarimees tahtis anda oma lestad juudile. ▫ Mans pušelnieks gribēja dot savas butes ebrejam. Lapst āndabõd va’nbiztõn vanās igās leibõ. Lapsed annavad vanematele vanas eas leiba. ▫ Bērni vecākiem vecumdienās dod maizi. Mä’ddõn vȯ’ļ andtõd īņõz tsukkõrzt. Meile oli kaasa antud suhkurt. ▫ Mums bija iedots līdzi cukurs. Ma kǭjkõks āndiz näntõn si’zzõl tsukkõrzt. Ma andsin lusikaga neile suhkurt sisse. ▫ Es devu viņiem ar karoti cukuru. Ma āndab tä’mmõn tieudõ, la’z ta tīedag tī’edõ. Ma annan talle teada, et ta teaks teha. ▫ Es dodu viņam zināt, lai viņš zinātu darīt. KK78b44; 152.1/3
(b) anda, lüüa ▫ sadot - Lǟ’ks andõ si’nnõn i’ļ nik. Tuleks anda sulle üle kärsa. ▫ Būtu tev jāsadod pa šņukuru. Āndab nī’emõn joutõks pi’ds sälgõ. Antakse lehmale vitsaga mööda selga. ▫ Sadod govij ar vicu pa muguru. Ma tä’mmõn āndiz jõvā nanā. Ma andsin talle nina peale [~ andsin head nina]. ▫ Es viņam krietni sadevu pa degunu [~ sadevu labu degunu]. J15; KK78a27
(c) lubada ▫ ļaut - Ta mit ä’b ānda immõr vaņtlõ – ku si’nnõn ä’b ūo aigõ ne’ije’n, ku immõr vaņtlõ. Ta mitte ei luba ümber vaadata – kui sul ei ole aega niipalju, et ümber vaadata. ▫ Viņš nemaz neļauj apskatīties apkārt – ja tev nav laika tik daudz, lai apskatītos apkārt. KK77a
(d) määrata ▫ nodot, nolemt - ka’ddimiz alā andõ kadumisele määrata ▫ nolemt iznīcībai
|
bļogā 1 *39 s jama ▫ pļāpas, muļķības - Alā kūl siedā bļo’ggõ! Ära ära kuula seda jama! ▫ Neklausi to pļāpu! Alā rõkānd bļo’ggõ! Ära räägi jama! ▫ Nerunā muļķības!
|
bo’ŗgõ 1 ¤51 vt
(a) sogada ▫ duļķot - Boŗgõb, kis siegūb vietā liegāks siegāmõl. Sogab, kes segab vett mudaga segamini. ▫ Duļķo tas, kurš jauc ūdeni kopā ar dubļiem. Alā boŗgõ vietā, alā tī’e lie’ggõ! Ära soga vett, ära tee pori! ▫ Neduļķo ūdeni, netaisi dubļus. KK77
(b) mütata ▫ dukurēt - Ta kuskõst boŗgõb midēgõst ulzõ, nu ne’i ka vie’d sizāld või mingiz liegā sizāld, või mingist oukstõ midēgõst boŗgõb ulzõ. Ta kuskilt müttab midagi välja, no nagu veest või mingi muda seest või mingist august müttab välja. ▫ Viņš no kaut kurienes kaut ko izdukurē, nu tā arī no ūdens vai kādiem dubļiem, vai no kāda cauruma kaut ko izdukurē.
|
dū’r *128 s rusikas ▫ dūre > ru’isk- Ta pistīz dū’r mi’n nanā alā. Ta pistis rusika mu nina alla. ▫ Viņš piegrūda dūri man zem deguna. Ma si’n āndab eņtš dū’rõ smekkõ. Ma sulle annan oma rusikat maitsta. ▫ Es tev došu savu dūri pagaršot. A’ž sa ne’i kītõd, si’z sa sǭd dū’rõks vȯntsõ – bokt! Kui sa nii ütled, siis sa saad rusikaga otsaette – puks! ▫ Ja tu tā saki, tad dabūsi ar dūri pierē – blaukt! KK77a
|
gõḑīņțõ ¤53 vt kõdistada ▫ kutināt - Alā gõḑīņț! Ära kõdista! ▫ Nekutini! Ta gõdīņțõb siedā sūdõ. Ta kõdistab seda suud. ▫ Tas kutina to muti. KK77a
|
i’gtõ ¤54 vi higistada ▫ svīst - jarā i’gtõn ku kalā mie’rsõ ära higistanud kui kala meres ▫ nosvīdis kā zivs ūdenī KK77a
- Alā jūokš, īrgõd i’gtõ! Ära jookse, hakkad higistama! ▫ Neskrien, sāksi svīst! Lä’b u’m i’gtõn. Aken on higistanud. ▫ Logs ir aizsvīdis. 74.42
|
i’ldõst adv ülevalt ▫ no augšas - i’ldõst alā sǭņõ ülevalt alla ▫ no augšas lejā; i’ldõst mǭ’zõ sa’ddõ ülevalt alla kukkuda ▫ nokrist lejā no augšas
- I’ldõst u’m paŗīm nǟ’dõ. Ülevalt on parem näha. ▫ No augšas ir labāk redzams. KK78a37
|
i’ļļõ adv üle ▫ pāri, pār- - i’ļļõ īedõ üle jääda ▫ palikt pāri; i’ļļõ kandõ üle kanda ▫ pārnest; i’ļļõ lǟ’dõ mööda minna ▫ pāriet; i’ļļõ sǭdõ üle saada ▫ tikt pāri; i’ļļõ vīdõ üle viia ▫ pārvest; nemē kimpõks i’ļļõ võttõd nagu rahutusest üle käidud (rahutuks muutunud) ▫ kā nemiera pārņemts KK78; HG30
- Võižmõ a’jjõ lambidi ka i’ļļõ. Võisime ajada lambaid ka üle. ▫ Varējām dzīt aitas arī pāri. Võižmõ kǟ’dõ sǟ’ldõ i’ļļõ. Võisime käia sealt üle. ▫ Varējām staigāt tur pāri. Alā va’l ne’i tǟdõks, lǟ’b i’ļļõ! Ära vala nii täis, läheb üle! ▫ Nelej tik pilnu, pāries pāri! Se riek lǟ’b i’ļ tuoiz riek rištõ i’ļļõ. See tee läheb teisest teest risti üle. ▫ Šis ceļš iet pār otru ceļu krustām pāri. Rujā lǟ’b si’n i’ļļõ, kui ä’b ak sīnda. Haigus läheb sinust mööda [~ üle], kui ei hakka sulle külge. ▫ Slimība paiet tev garām [~ pāriet tev pāri], ja tev nepielīp. KK78.3; KK78; J14; KK78.2
|
i’mbi *201 s imik ▫ zīdainis = i’mbi|läpš- opātõb nemē i’mbizt õpetab nagu imikut ▫ māca kā zīdaini
- Alā tī’e tä’m i’mbizõks! Ära tee teda imikuks! ▫ Nepadari viņu par zīdaini!
|
irmtõ ¤53 vt
(a) hirmutada ▫ biedēt - Alā irmt mīnda kū’oḑõks! Ära hirmuta mind kohtuga! ▫ Nebiedē mani ar tiesu!
(b) heidutada ▫ iebiedēt - Līvlizt at irmtõd. Liivlased on heidutatud. ▫ Lībieši ir iebiedēti.
|
īr|riek *79 s hiirekäik, hiireurg ▫ peles ala, peles eja - Īrriekūd lǟ’bõd mǭn alā. Hiirekäigud lähevad maa alla. ▫ Peļu ejas iet zem zemes. KK78a26
|
jālga *34 s jalg ▫ kāja - kīņḑõl|jālga küünlajalg ▫ svečturis; tikā|jālga pläru (omakeeratud suits) ▫ kazaskāja (paštīta cigarete)
- jālgad alā sǭdõ jalad alla saada ▫ nostāties uz kājām; jālgad alā lǟ’dõ jalgade alla sattuda ▫ paskriet zem kājām; jālgad allõ vȱlda jalgade all olla ▫ būt pa kājām; jālga pǟl sǭdõ jalgu alla saada ▫ tikt uz kājām; jālgad pǟl vȱlda liikvel olla ~ tagajalgadel olla ~ ärevil või vihane olla ▫ būt kustībā ~ būt uz kājām ~ būt satrauktam; jalgõ je’ddõ pānda jalga ette panna ▫ aizlikt kāju priekšā; jalgõ vȯidõ jalga hoida, kaitsta ▫ saudzēt kāju; jaļgi alā võttõ jalgu alla võtta ▫ celties kājās; ä’b võta jaļgi alā ei võta jalgu alla ▫ neceļas kājās; jaļgi kengõ jalgu kängitseda ▫ aut kājas; jaļgi pie’zzõ jalgu pesta ▫ mazgāt kājas; jaļgi pästõ jalgu lahti võtta ▫ noaut kājas; jaļgi (~ tagān) vie’ddõ jalgu (~ järele) vedada ▫ vilkt kājas; jaļgi vāldiņ pānda jalga lasta ▫ ņemt kājas pār pleciem; kõ’urõd jālgad ne’i ku kūokõd (~ raņtpūd) kõverad jalad nagu konksud (~ rangid) ▫ līkas kājas kā āķi (~ sakas); pīentõd jālgad ne’i ku štorkõn peenikesed jalad nagu toonekurel ▫ tievas kājas kā stārķim; sūŗ jālga ne’i ku ibīzõn suur jalg nagu hobusel ▫ liela kāja kā zirgam KK78a20
- Jālgad īebõd ku pūkabāld. Jalad muutuvad nagu puutükkideks. ▫ Kājas kļūst kā koka gabali. Jālgad ä’b kāndatõ – si’z ne ä’b ūotõ tierrõd. Jalad ei kanna – siis need ei ole terved. ▫ Kājas nenes – tad tās nav veselas. Ma tī’eb jālgad vāldiņ. Ma võtan jalad lahti. ▫ Es noauju kājas. Jālgad lǟ’bõd rištä’bbiz, sa ūod jarā jūobõn. Jalad lähevad risti, sa oled joobnud. ▫ Kājas iet šķērsām, tu esi iereibis. Ä’b või jālga je’ddõ pānda, tulīnõz sadāb! Ei või jalga ette panna, kohe kukub! ▫ Nevar likt kāju priekšā, tūlīt nokrīt! Pidā ibīz jalgõ! Pea hobuse jalga! ▫ Turi zirga kāju! I’bbi vȱidab jalgõ, jālga pȯdūb. Hobune hoiab jalga, jalg valutab. ▫ Zirgs saudzē kāju, kāja sāp. Mi’n u’m tä’m jaļgi paijõmõst. Ma pean ta jalgu paitama. ▫ Man ir jāglauda viņam kājas. I’bbi pȯtkāstõb jālgaks. Hobune lööb jalaga. ▫ Zirgs sper ar kāju. Ma lǟ’b jālgiņ (~ eņtš jālgadõks). Ma lähen jala (~ omil jalul). ▫ Es eju kājām (~ savām kājām). Jālgad ne’i smagād, ne’iku vȯlkstõ svināst tǟdõd. Jalad nii rasked nagu oleksid tina täis. ▫ Kājas tik smagas, it kā būtu pilnas svina. Ta pa’ņ jālgad vāldiņ. Ta laskis jalga. ▫ Viņš ņēma kājas pār pleciem. Ta võtāb jālgad sälgõ – ku ta ne’i kierdõ lǟ’b. Ta võtab jalad selga – kui ta nii nobedalt läheb. ▫ Viņš ņem kājas pār pleciem – ja viņš tā ātri iet. Mis sa jelād amād nēļa jālgaks lovāl! Mis sa aeled [~ elad] kõigi nelja jalaga voodil! ▫ Ko tu dzīvojies ar visām četrām kājām pa gultu! KK77a
|
jämpimi *200 s rumalus, totrus ▫ muļķība, dumjība - Alā tī’e jämpimiži! Ära tee rumalusi! ▫ Nedari muļķības!
|
jämpõ ¤47 vi jamada, jantida, lõõpida ▫ ākstīties, muļķoties - Mis tēg jämpõt! Mis te jandite! ▫ Ko jūs ākstāties! Alā jämp! Ära jandi! ▫ Neāksties! Algid jämpõgid Ärge jantige ▫ Neākstieties! Mis sa jǟmpõd! Mis sa lõõbid! ▫ Ko tu muļķojies!
|
jeng *94 s
(a) hing, eluvaim ▫ dvēsele, gars - pūol jengkõks rištīng poolelus inimene ▫ pusdzīvs cilvēks; eņtš jeng andõ oma hing anda ▫ atdot dvēseli; eņtš jeng jettõ oma hing jätta ▫ atstāt dvēseli; eņtš jeng pǟlõ võttõ oma hingele võtta ▫ ņemt pie sirds; jengõ jettõ hinge heita ▫ izlaist garu; jengõ ulzõ sīedõ hinge välja süüa ▫ saēst sirdi; jengõ ulzõ võttõ hinge välja võtta ▫ novest kapā KK77a; KK78; Ap5.5
- Jeng u’m sizāl ku ta u’m je’lsõ. Hing on sees, kui ta on elus. ▫ Dvēsele ir iekšā, ja viņš ir dzīvs. Jeng lǟ’b ulzõ. Hing läheb välja. ▫ Dvēsele iziet ārā. Vīļa, sīe võtīzt, jeng set jetīzt. Vara, see võeti, hing vaid jäeti. ▫ Mantu, to paņēma, pliku [~ tikai] dvēseli atstāja. Ta eņtš jeng āndiz jarā sīe tīekõks. Ta andis oma hinge selle tööga. ▫ Viņš atdeva savu sirdi šim darbam. Ta jetīz eņtš jeng sīņõ. Ta jättis oma elu sinna. ▫ Viņš atstāja tur savu dvēseli. Alā võttõ seļļizt pattõ eņtš jeng pǟlõ! Ära võta sellist pattu oma hinge peale! ▫ Neuzņemies tādu grēku uz sirds! Ī’ž eņtš jengõ sa viedād ja je’lsõ sa ūod. Ise oma hinge sa vead ja elus sa oled. ▫ Pats savu garu tu velc, un dzīvs tu esi. Ānda mi’n jengõn armõ, la’z se jeng võigõ jengõ! Anna mu hingele rahu, et see hing võiks hingata! ▫ Dod manai dvēselei mieru, lai tā dvēsele var elpot! Ma laskūb si’n jeng ulzõ. Ma lasen su hinge välja. ▫ Es tevi nogalināšu [~ izlaidīšu tavu dvēseli ārā]. KK77; KK77b
(b) hing, hingetõmme, hingus ▫ elpa - jengõ vie’ddõ sisse hingata ▫ ievilkt elpu; jengõ võttõ hinge tagasi tõmmata ▫ atvilkt elpu
- Jeng īeb vi’zzõ. Hing jääb kinni. ▫ Elpa aizraujas. U’m pidāmõst jeng vizās. Tuleb pidada hinge kinni. ▫ Jāaiztur elpa. Ta kie’vtõb eņtš jeng ulzõ. Ta köhib oma hinge välja. ▫ Viņš izklepo savu elpu ārā. Ä’b sǭ jengõ tagān. Ei saa hinge tagasi. ▫ Nevar atgūt elpu. Jengõ viedīz, ne’i vȯ’ļ kärmi kurks. Hingas sügavalt sisse, nii oli kärbes kurgus. ▫ [Kā] ieelpoja, tā bija muša rīklē. Pe’rri jeng lekš ne’i pa pitkāld. Viimne hingetõmme läks nii pikalt. ▫ Pēdējā ieelpa bija tāda garāka. KK77a
(c) hing, hingeline ▫ dvēsele, cilvēks - jēngõd|āiga hingedeaeg ▫ veļu laiks
- jelābi jeng ~ je’lsõ jeng elav hing ▫ dzīva dvēsele 498.2
- Täs ä’b ūo mitī’dtõ jengõ. Siin pole mitte ühtki [elavat] hinge. ▫ Te nav nevienas dvēseles.
|
jǭņ|īe *15 s jaaniöö ▫ Jāņu nakts - Alā ma’g Jǭņīezõ, ä’d sǭ nāizta! Ära maga jaaniööl, sa ei saa naist! ▫ Neguli Jāņu nakti, nedabūsi sievu!
|
jǭ’tõ ¤54 vt
(a) jahutada ▫ dzesēt - Trīn jǭ’tõb vietā lu’mkõks. Triin jahutab vett lumega. ▫ Trīne dzesē ūdeni ar sniegu. Jemā jǭ’tõb lapsõn sīemnaigõ. Ema jahutab lapsele sööki. ▫ Māte dzesē bērnam ēdienu.
(b) külmaks teha ▫ dzesināt - Alā jǭ’t tu’bbõ! Ära tee tuba külmaks! ▫ Nedzesini istabu!
|
jo’vvi *193 adj jahune ▫ miltains - jo’vvi kuoț jahune kott ▫ miltains maiss; jo’vvizt kädūd jahused käed ▫ miltainas rokas; jo’vvizt ǭ’rõnd jahused riided ▫ miltainas drēbes
- Alā pūt jovīz kuoț jū’r! Ära puutu jahuse kotti külge! ▫ Nepieskaries miltainam maisam! Ta piezūb jovīzt kuoțțõ. Ta peseb jahust kotti. ▫ Viņš mazgā miltainu maisu. Alā tī’e ǭ’rõnd jovīzõks! Ära tee riideid jahuseks! ▫ Nenotraipi drēbes ar miltiem!
|
jumāl *233 s jumal ▫ dievs - jumālt pallõ jumalat paluda, palvetada ▫ lūgt dievu; jumālõks jettõ jumalaga jätta ▫ pateikt ardievas
- Jumāl pierāst! Jumala pärast! ▫ Dieva dēļ! Jumālõks! Jumalaga! ▫ Ar dievu! La’z jumāl āndag! Jumal andku! ▫ Lai dievs dod! La’z jumāl ä’bțõg! Jumal aidaku! ▫ Lai dievs palīdz! La’z jumāl vȱidag! Jumal hoidku! ▫ Lai dievs pasargā! Või si’z sa jumālt ä’d kārta? Kas sa siis jumalat ei karda? ▫ Vai tad tu dieva nebīsties? Jumāl siedā tīedab! Jumal seda teab! ▫ Dievs to zina! Alā jumāl pūolstõ vanāpȯisõks īe! Ära jumala eest vanapoisiks jää! ▫ Dieva dēļ, nepaliec par vecpuisi. KK77a; KK78b61; 2L21
|
ka’ddimi *202 s
(a) kadu(mine), kaotus ▫ zudums, zaudējums
(b) kadumine, häving ▫ iznīcība - ka’ddimiz alā andõ kadumisele määrata ▫ nolemt iznīcībai
|
ka’ddõ ¤33 vi kaduda ▫ zust, pazust - ka’ddõ siļmšti ~ ka’ddõ sīlmad je’dstõ silmist kaduda ~ silmade eest kaduda ▫ pazust no acīm; ka’ddõn rištīng kadunud inimene ▫ zudis cilvēks; ka’ddõm lǟ’dõ kaduma minna ▫ pazust KK77b; Mt5.29
- Kus ta kadīz? Kuhu ta kadus? ▫ Kur viņš pazuda? Tǭmõd mä’d mõtsāst at ulzõ ka’ddõnd. Tammed on meie metsast ära [~ välja] kadunud. ▫ Ozoli no mūsu meža ir izzuduši. Kadīz ne’i ku mǭn alā. Kadus nagu maa alla. ▫ Pazuda kā zemē iekritis. Kadīz ne’i ku vie’d si’l sa’ddõn. Kadus nagu vette kukkunu. ▫ Pazuda kā ūdenī iekritis. Ta kadūb jarā ne’i, ku ka’žži kūož īeb set tagān. Ta kaob ära nii, et märg koht jääb ainult järele. ▫ Viņš pazūd tā, ka tikai slapja vieta paliek iepakaļ. Se ažā u’m ne’i jarā ka’ddõn ne’i ku svinā tū’gõd (~ jõugõ) si’zzõl. See asi on nii ära kadunud nagu seatina tuha (~ liiva) sisse. ▫ Tā lieta ir tā pazudusi, kā svins pelnos (~ smiltīs). KK77a; KK78a17
|
kāndam *159 s kandam, seljatäis ▫ nasta - kāndamt kandõ kandamit kanda ▫ nest nastu; kāndamõks vȱlda koormaks olla ▫ būt par nastu
- Ta lekš sūr kāndamõks sǟlgas. Ta läks suure kandamiga seljas. ▫ Viņš gāja ar lielu nastu mugurā. Ku u’m jumāl pand kāndam alā, si’z u’m kāndamõst. Kui jumal on pannud kandami alla, siis peab kandma. ▫ Ja dievs ir nolicis zem nastas, tad jānes. KK78
|
kastõ ¤18 vt
(a) kasta ▫ laistīt, liet - Ta kastāb puțkidi. Ta kastab lilli. ▫ Viņš lej puķes. Ma kastāb puțkidi vie’dkõks. Ma kastan lilli veega. ▫ Es laistu puķes ar ūdeni. Leibõ u’m kastāmõst, ku panāb kukkiļi ǭ’jõ: si’z naizpūoļi tī’eb kädūd kažīzõks un tī’eb tazīzõks se kukīļ. Leiba peab kastma, kui pannakse pätse ahju: siis naisterahvas teeb käed märjaks ja teeb tasaseks selle pätsi. ▫ Maize ir jālaista, kad kukuļus liek krāsnī: tad sieviete saslapina rokas un nolīdzina to kukuli. Agā leibõ kastāb si’z tegīž kä’dkõks, ku ulzõ võtāb: panāb benk pǟlõ, si’z kastāb ja ǭ’rõn la’gtõb pǟlõ, si’z kūor u’m pī’emdi. Aga leiba kastetakse siis jälle käega, kui välja võetakse: pannakse pingile, siis kastetakse ja laotatakse riie peale, siis kooruke on pehme. ▫ Bet maizi laista tad atkal ar rokām, kad ņem ārā: uzliek uz sola, tad aplaista un uzklāj virsū drānu, tad garoza ir mīksta. PK88.12; KK78a54
(b) kasta, teha märjaks ▫ mērcēt, slapināt - Ta kastīz jālgad kažīzõks. Ta kastis jalad märjaks. ▫ Viņš samērcēja kājas. Alā kast eņtš ǭ’rõnd. Ära tee oma riideid märjaks. ▫ Nesaslapini savas drēbes. Ma kastāb lēbarazā si’zzõl. Ma kastan leiva rasva sisse. ▫ Es mērcēju maizi taukos.
|
kēļ *215 s
(a) keel (kehaosa) ▫ mēle - li’bḑi kēļ libe keel ▫ gara [~ slidena] mēle; pī’emdi kēļ pehme keel ▫ mīksta mēle; pitkā kēļ pikk keel ▫ gara mēle; slikți kēļ paha keel ▫ slikta mēle; va’imi kēļ terav keel ▫ asa mēle; kēļ ne’i ku tȭla keel nagu vaalikurikas ▫ mēle kā vāle; kīeldõ kastõ keelt kasta ▫ iemērkt mēli; kīeldõ pieksõ keelt peksta ▫ kulstīt mēli; eņtš kīeldõ vǭļikšõ oma keelt valitseda ▫ pievaldīt savu mēli KK78b7; Jk1.26
- Kēļ kǟ’b aššõ – kierdõ rõkāndõb. Keel käib kiiresti, nobedasti räägib. ▫ Mēle kustas ātri – veikli runā. Kēļ kūjõb jarā rõkāndõs. Keel kuivab rääkides ära. ▫ Mēle izžūst runājot. Kēļ u’m jarā vä’zzõn. Keel on ära väsinud. ▫ Mēle ir nogurusi. Pidā eņtš kīeldõ! Pea oma keel paigal! ▫ Pievaldi savu mēli! Kēļ sõ’vlõb – pa je’nnõks rõkāndõb. Keel sügeleb – liiga palju räägib. ▫ Mēle niez – par daudz runā. Pī’emdi kēļ – rõk ä’b ūo sieldõ, ne’i ku pūoltūorõz. Pehme keel – jutt ei ole selge, nagu pooltoores. ▫ Mīksta mēle – runa nav skaidra, tāda kā pusjēla. Pitkā kēļ u’m, ku tūoizta na’grõb. Pikk keel on, kui teist välja naerdakse. ▫ Gara mēle ir, kad citu apsmej. Vȱida eņts kīel ambõd tagān! – ku u’m vȱidamõst tǟnda, algõ ta rõkāndõg. Hoia oma keel hammaste taga! – kui tuleb teda hoida, et ta ei räägiks. ▫ Turi savu mēli aiz zobiem! – ja ir viņš jāattur, lai viņš nerunā. Alā sa eņtš kīeldõ ku’ltõ! Ära sa oma keelt kuluta! ▫ Nedeldē savu mēli! Se u’m mi’n kīel pǟl – sīemnāiga või rõk. See on mu keele peal – söök või jutt. ▫ Tas ir uz manas mēles – ēdiens vai sakāmais. Se sõnā u’m mi’n kīel tutkāmõs. See sõna on mu keele otsas. ▫ Tas vārds man ir uz mēles. KK77a
(b) keel (suhtlusvahend) ▫ valoda - līvõ kēļ liivi keel ▫ lībiešu valoda
- Kēļ u’m jarā ka’ddõn. Keel on ununenud [~ kadunud]. ▫ Valoda ir aizmirsusies [~ pazudusi]. Tä’mmõn u’m saksā kēļ sūsõ. Tal on saksa keel suus. ▫ Viņš prot vācu valodu [~ viņam ir vācu valoda mutē]. Mēg i’z līedam ī’tizt kīeldõ: ä’b võimõ ku’bbõ rõkāndõ. Me ei leidnud ühist keelt: me ei või kokku leppida. ▫ Mēs neatradām kopīgu valodu: nevaram sarunāt. KK77b; KK78
(c) pillikeel ▫ stīga - kāndla kēļ kandle keel ▫ kokles stīga
(d) päästik, trikkel ▫ mēlīte - plint|kēļ püssi trikkel ▫ šautenes mēlīte
|
kengõ ¤37 vt kängitseda, jalga panna ▫ aut - Kēngõb – panāb jālgad vi’zzõ. Kängitseb – paneb jalad kinni. ▫ Apauj – apģērbj kājas. Võib kengõ sǭpkidi, kengi, pastāļi, vīžḑi jalgõ. Võib kängitseda saapaid, kingi, pastlaid, viiske jalga. ▫ Var aut zābakus, kurpes, pastalas, vīzes kājās. Ūoņdžõl kēngõb jālgad vi’zzõ, ȭ’dõn pästāb mǭ’zõ. Hommikul kängitsetakse jalad kinni, õhtul päästetakse lahti. ▫ No rīta kājas apauj, vakarā noauj. Pi’ds kīļazt jeiõ vȯ’ļ lǟlamstiz kǟ’dõ, si’z sai kengdõd pastāl alā ve’l seļļi jeipastāl. Mööda kiilasjääd oli raske käia, siis sai pastla alla kängitsetud veel selline jääpastel. ▫ Pa atkalu bija grūti staigāt, tad virs [~ zem] pastalas vēl āva tādu ledus kurpi. KK78a55; KK78; 86b9
|
ke’ž *87 s käsi ▫ roka - jõvā ke’ž parem käsi ▫ labā roka; kurā ke’ž vasak käsi ▫ kreisā roka; vȯndzi ke’ž õnnelik käsi ▫ laimīga roka; kä’d tutkāmõs käeulatuses ▫ rokas stiepiena attālumā; kädūd jū’rõ pānda käed külge panna ▫ pielikt rokas; kädūd ku’bbõ pānda käed kokku või risti panna ▫ salikt rokas kopā; kätā nustõ kätt tõsta ▫ pacelt roku; kīndidi kä’ddõ pānda kindaid kätte panna ▫ uzvilkt cimdus rokā; kä’dkõks eitõ käega lüüa ▫ atmest ar roku; ke’žži jū’rõ pānda käsi külge panna ▫ pielikt rokas; ke’žži la’gtõ käsi laotada ▫ plātīt rokas; ke’žži pū’dõks pie’zzõ käsi puhtaks pesta ▫ nomazgāt rokas tīras ~ mazgāt rokas nevainībā; ke’žži pi’ddõ ripsõ käsi rüpes hoida ▫ turēt rokas klēpī; eņtš kä’ds pi’ddõ enese käes pidada ~ enese valduses pidada ▫ turēt pie sevis; i’ļ kä’d tagantkätt ▫ pa roku galam KK78; Lk20.19; 79.11
- Ke’ž tä’mmõn u’m kil vizā – ku panāb, si’z attõ sīlmad ullõ. Käsi on tal küll kõva – kui paneb, siis on silmad väljas. ▫ Roka viņam gan ir stipra, kad liek, tad acis ir ārā. Ke’ž ä’b vēļ je’llõ. Käsi ei luba töötada. ▫ Roka neļauj strādāt. Ke’ž ä’b kūl. Käsi ei kuula sõna. ▫ Roka neklausa. Ta u’m mi’n jõvā ke’ž. Ta on mu parem käsi. ▫ Viņš ir mana labā roka. Ne tu’ļtõ, kädūd ī’dsku’bsõ. Nad tulid käsikäes. ▫ Viņi atnāca roku rokā. Ma pidāb sīnda kä’dstõ vizās. Ma hoian sind käest kinni. ▫ Es turu tevi aiz rokas. Mi’n kädūd at ne’i ku vi’zzõ si’dtõd. Mu käed on nagu kinni seotud. ▫ Manas rokas ir kā sasietas. Kädūd sõ’vlõbõd – si’z ma tǭ’b tuoizõn ra’bbõ. Käed sügelevad – siis tahan teisele lüüa. ▫ Rokas niez – tad es gribu otram iesist. Pa’n kädūd kilgõ! Pane käed kõrvale! ▫ Novāc rokas [~ noliec rokas malā]! Ta pa’ņ kädūd tä’m kilgõ – si’z ta jõvāks tǟnda pidāb. Ta pani käed tema külge – siis ta peab teda heaks. ▫ Viņš pielika viņam rokas – tad viņš uzskata viņu par labu. Pa’n kädūd ku’bbõ, u’m jumālt pǭlamõst! Pane käed kokku, peab jumalat paluma! ▫ Saliec rokas kopā, jālūdz dievs! Alā pa’n eņtš kä’d tuoiz kabātõ! – ku tǭ’d sa’lliz võttõ. Ära pane oma kätt teise tasku! – [öeldadkse,] kui tahad salaja võtta. ▫ Nebāz savu roku cita kabatā! – [saka,] ja gribi slepeni paņemt. Ta u’m mi’n kä’d allõ si’z, ku minā u’m se tīedaji – kui ma panāb, ne’i ta tī’eb. Ta on mu käe all siis, kui mina olen see teadja – kuidas ma käsin, nii ta teeb. ▫ Viņš ir manās rokās tad, kad es esmu tas zinātājs – kā es lieku, tā viņš dara. Tuoi u’m tä’m kä’d allõ, ta võtīz eņtš kä’d alā. Teine on tema käe all, ta võttis oma käe alla. ▫ Otrs ir viņa rokās, viņš paņēma savās rokās. Amādõn i’z ūo i’bbi kä’d pierāst. Kõikidele ei olnud hobune käepärast. ▫ Visiem zirga nebija pa rokai. Se u’m mi’n kä’d pie’rrõ, seļļi tīe, mis lǟ’b. See on mulle käe järgi, selline töö, mis edeneb. ▫ Tas man ir pa rokai – tāds darbs, kas iet. Ta jelāb eņtš kä’d pǟl, eņtš pierāstõ. Ta elab oma käe peal, enese jaoks. ▫ Viņš dzīvo uz savu roku, sevis pēc. Ta kāndab mīnda kädūd pǟl jõvāst mīelstõ. Ta kannab mind kätel heast meelest. ▫ Viņš nēsā mani uz rokām aiz laba prāta. Alā nustā eņtš kätā tä’m pierāst! Ära tõsta tema pärast kätt! ▫ Nepacel viņa dēļ savu roku! Alā nustā eņtš kätā tä’m vastõ, si’z ä’b lī jõvīst! Ära tõsta oma kätt tema vastu, siis ei lähe hästi! ▫ Nepacel savu roku pret viņu, tad nebūs labi! Ma pǭlab tä’m kätā – ku ma tǭ’b tǟnda nāizõks. Ma palun ta kätt – kui ma tahan teda naiseks. ▫ Es lūdzu viņas roku – kad es gribu viņu par sievu. Se u’m tä’m kä’d tīe. See on tema kätetöö. ▫ Tas ir viņa roku darbs. Ta mūrdab eņtš ke’žži, ta u’m kõ’zzi. Ta murrab oma käsi, ta on vihane. ▫ Viņš lauza savas rokas, viņš ir nikns. Ma sai rǭntõ kä’ddõ. Ma sain raamatu kätte. ▫ Es dabūju grāmatu rokā. Ma sai sīe neitst eņtš kä’ddõ. Ma sain selle neiu enese kätte. ▫ Es dabūju to meitu rokā. Ta pidāb sīe eņtš kä’dsõ eņtš perīz tutkām sǭņõ. Ta hoiab seda enese käes oma viimase otsani. ▫ Viņš tur to savās rokās līdz pašam galam. Ta u’m kädūd-jālgadõks sīen vastõ. Ta on käte-jalgadega selle vastu. ▫ Viņš ar rokām un kājām ir tam pretī. KK77a; KK78.3; KK78a69
|
kīlmatõ ¤53 vt
(a) külmetada ▫ saldēt - Ma u’m kīlmatõn ēņtšta. Ma olen ennast ära külmetanud. ▫ Es esmu apsaldējies. Alā kīlmat ēntšta! Ära külmeta ennast! ▫ Nesaldējies! ▫ 79.6
(b) külmuda ▫ sasalt, aizsalt - Lä’b kīlmatõb vi’zzõ, sǟ’l kuņštnikā tǟ’tõb nēḑi rūožidi. Aken külmub kinni, seal kunstnik joonistab neid roose. ▫ Logs aizsalst, tur mākslinieks zīmē tās rozes. PK88.12
|
kiužõ ¤37 vt kiusata ▫ tirdīt - Alā kiuž mīnda! Ära kiusa mind! ▫ Netirdi mani! KK78a58
|
kouv *93 s kaev ▫ aka - Alā a’jjõ vanā kouv vi’zzõ, koņtš ūž ve’l ä’b ūo vaļmõz. Ära aja vana kaevu kinni kuni uus veel ei ole valmis. ▫ Neaizber veco aku, kamēr jaunā vēl nav gatava.
|
kõzā *25 s
(a) viha, tigedus ▫ dusmas, naids - kõ’zzõ pi’ddõ viha pidada ▫ turēt naidu Mt5.21
- Mi’n u’m seļļi kõzā, ku ma a’ilõks nǭ’gõst ulzõ. Mul on selline viha, et ma jookseksin nahast välja. ▫ Man ir tādas dusmas, ka es izskrietu no ādas ārā. Paldiņ ta u’m seļļiz kõzā allõ. Praegu ta on sellise viha all. ▫ Pašlaik viņš ir tādās dusmās [~ zem tādām dusmām]. Ta kõzās nä’gțõb ambidi. Ta näitab vihaga hambaid. ▫ Viņš dusmās rāda zobus. Sīlmad je’dsõ kõzāks īeb kērabizõks. Silmade ees läheb vihaga kirjuks. ▫ Acu priekšā no dusmām sametas raibs. Alā nä’gț eņtš kõ’zzõ muntõn. Ära näita oma tigedust teistele. ▫ Neizrādi savas dusmas citiem. KK77 a; 86a48; KK77b
(b) pahandus ▫ nepatikšanas - Mikīļõst vȯ’ļ set kõ’zzõ. Mikīļist oli ainult pahandust. ▫ No Miķeļa bija tikai nepatikšanas. J16
|
kū’od *128 s kohus ▫ tiesa ≈ kū’oḑ- kū’odõ kandõ kohut mõista ~ otsustada ▫ tiesāt ~ nospriest
- Se ä’b tu’l kū’od alā. See ei tule kohtu alla. ▫ Tas neaiziet līdz tiesai [~ neiet zem tiesas]. Ma ä’b kānda kū’odõ i’ļ mitī’d. Ma ei mõista kohut kellegi üle. ▫ Es ne par vienu nespriežu tiesu. Ta kāndiz kū’odõ tǟnda vāldiņ laskõ. Ta otsustas tema lahti lasta. ▫ Viņš nosprieda viņu atbrīvot. Jh5.24; Jh8.15; Ap3.13
|
kuordõz adv kõrgele ▫ augstu, augstumā (virziens) ≈ kuordiz- Alā li kuordõz i’lzõ. Ära mine kõrgele üles. ▫ Nekāp [~ neej] augstu augšā. Lind līndab kuordõz i’lzõ. Lind lendab kõrgele üles. ▫ Putns lido augstu augšā. KK78a37
|
la’gdõ 2 *119 adj lage ▫ klajš = la’gdi- Īeb la’gdõ touvõ alā, ku je’l u’m pagalām. Jäädakse lageda taeva alla, kui elumaja on hukas. ▫ Paliek zem klajām debesīm, kad māja ir pagalam. Mēg ūomõ la’gdõ touvõ allõ – ä’b ūo mittõ ī’dtõ je’llõ, kūožõ, kus vǭŗõ lǟ’dõ. Me oleme lageda taeva all – ei ole ühtki maja, kohta, kuhu varjule minna. ▫ Mēs esam zem klajas debess – nav nevienas mājas, vietas, kur iet pajumtē. KK77 a
|
langõ ¤37 vi langeda, kukkuda ▫ krist - Pū lāngõb. Puu langeb. ▫ Koks krīt. Alā lang! Ära kuku! ▫ Nekrīti!
|
lēba 1 *21 s leib ▫ maize - brīv|lēba priileib ▫ brīvā maize, aprūpe; druppõn|lēba leivapudi ▫ maizes drupatas; mustā|lēba rukkileib ▫ rupjmaize; razā | lēba rasvaleib ▫ tauku maize; tierā|lēba teraleib ▫ graudu maize; vȭidags|lēba võileib ▫ sviestmaize
- leibõ ī’edõ leiba lõigata ▫ griezt maizi; leibõ pe’ļļõ leiba teenida ▫ pelnīt maizi
- Brīvlēba pǟl u’m si’z, ku u’m penijõs. Priileiva peal ollakse siis, kui ollakse pensionil. ▫ Brīvā maizē ir tad, kad ir pensijā. Alā võttõ mi’n lēba jarā! Ära võta mu sissetulekut [~ leiba] ära! ▫ Neatņem man maizi! Sa sīed mi’n leibõ. Sa sõltud minust [~ sööd minu leiba]. ▫ Tu ēd manu maizi. Ma u’m tä’m lēbas. Ma olen tema leivas. ▫ Es esmu viņa maizē. Mēg ūom ī’ds lēbas: ī’dsõ ku’bsõ pe’ļļõm, ī’dsõ ku’bsõ sīemõ. Me oleme ühes leivas: üheskoos teenime, üheskoos sööme. ▫ Mēs esam vienā maizē: kopā pelnām, kopā ēdam. Kīen leibõ sa sīed, siedā loulõ sa lōlad. Kelle leiba sa sööd, selle [~ seda] laulu sa laulad. ▫ Kā maizi tu ēd, tā dziesmu tu dziedi. KK77 a; KK77b
|
le’žgõlõ 1 adv ligidale, lähedale ▫ klāt (virziens), tuvu (virziens) ≈ le’žgõl 1 (a)- Alā tu’l ne’i le’žgõlõ! Ära tule nii ligidale! ▫ Nenāc tik tuvu!
|
lȭkald adv poollahti, praokil ▫ pusvirus - lȭkald vȱlda poollahti või praokil olla ▫ būt pusvirus
- Ukš ei lȭkald. Uks jäi poollahti. ▫ Durvis palika pusvirus. Ukš u’m lȭkald. Uks on poollahti. ▫ Durvis ir pusvirus. Alā jettõ lä’b lȭkald! Ära jäta akent poollahti! ▫ Neatstāj logu pusvirus!
|
mängõ ¤14 vi mängida ▫ spēlēties - Lapst mǟngabõd pipādõks. Lapsed mängivad nukkudega. ▫ Bērni spēlējas ar lellēm. Ta mǟngiz mi’nkõks ne’iku kaš īrkõks. Ta mängis minuga nagu kass hiirega. ▫ Viņš spēlējās ar mani kā kaķis ar peli. Alā mäng tu’lkõks! Ära mängi tulega! ▫ Nespēlējies ar uguni! KK78b4; KK77 a; KK77b
|
mätāl *233 s mätas ▫ cinis - Ma pugūb mätāl alā, ūrgõb jarā. Ma poen mätta alla, põgenen ära. ▫ Es paslēpjos zem ciņa, aizbēgu projām. KK77 a
|
mǟ’tõ ¤54 vt sasida, sassi või segi ajada ▫ samudžināt, mudžināt - Alā mǟ’t kīedõd jarā! Ära aja köisi segi! ▫ Nesamudžini virves!
|
mu’ļki *201 adj loll ▫ dumjš, muļķis - ne’i mu’ļki ne’iku pastāl (~ sǭpkõz) nii loll nagu pastel (~ saabas) ▫ tik dumjš kā pastala (~ zābaks)
- Alā tī’e ēņtšta mu’ļkizõks! Ära tee ennast lolliks! ▫ Nepadari sevi par muļķi! KK77 a
|
mūotšõ ¤55 vt piinata, vaevata ▫ mocīt > pīņõ- Uņ mūotšõb rištīngtõ. Uni vaevab inimest. ▫ Miegs moka cilvēku. Alā mūotš eņtš pǟdõ! Ära vaeva oma pead! ▫ Nemoki savu galvu! KK77b; KK77 a
|
mu’ŗŗõ ¤29 vi vaeva näha, pingutada, askeldada ▫ pūlēties - Mis sa ne’i je’nnõ muŗūd? Mis sa askeldad nii palju? ▫ Ko tu tik daudz pūlies? Alā mu’ŗ! Ära näe vaeva! ▫ Nepūlies! Ilm2.3
|
mustāntõ 1 ¤53 vt määrida ▫ sasmērēt - Alā mustānt ēņtšta! Ära määri ennast! ▫ Nesasmērējies!
|
nanā *18 s
(a) nina ▫ deguns - nanā jūokšõb nina jookseb ▫ deguns tek; nanā jūokšõb ne’i nemē kõuvõ kievād (~ kievād kõuvõ) nina jookseb nii nagu kask kevadel (~ kevade kask) ▫ deguns tek tā, kā bērzs pavasarī (~ pavasara bērzs); nanā lǟ’b lǟlamstiz nina on kinni [~ läheb raskelt] ▫ deguns ir ciet; nanā tīlkõb nina tilgub ▫ deguns pil; sǭdõ pitkā nanā saada pikk nina ▫ dabūt garu degunu; kuskiz eņtš nanā teppõ kuhugi oma nina toppida ▫ bāzt kaut kur savu degunu; pitkā nanāks īedõ pika ninaga jääda ▫ palikt ar garu degunu; nanā tutkāmõst jarā võttõ nina alt ära võtta ▫ nocelt no degungala; na’nnõ mǭ’zõ tänktõ nina norgu lasta [~ maha riputada] ▫ nokārt degunu; na’nnõ pīliz a’jjõ nina püsti [~ pilvedesse] ajada ▫ celt degunu mākoņos; jõvā nanā andõ nina peale anda ▫ sadot pa degunu KK77 a; 79/6
- Nanā sõ’vlõb, sǭb ūdtõ kūlõ. Nina sügeleb, saab uut kuulda. ▫ Deguns niez, dabūs jaunumus dzirdēt. Nanā sõ’vlõb, līb vī’mõ. Nina sügeleb, tuleb vihma. ▫ Deguns niez, būs lietus. Pī’lõb, nanā täuž. Seisab, nina täis. ▫ Stāv, pilns deguns. Sai pitkā nanā ja uid. Sai pika nina ja häbi. ▫ Dabūja garu degunu un kaunu. Tä’m opātimiz sie’ggõ na’nnõ i’z tep. Tema õpetamise sekka [ma] nina ei toppinud. ▫ Viņa mācīšanā [es] degunu nebāzu. Si’nnõn tu’lbõd nanāst jǭsõd u’lzõ. Sul nina on tatine [~ tulevad ninast oinad välja]. ▫ Tev deguns ir puņķains [~ no deguna auni nāk ārā]. Sīen vȯ’ļ knaš piški nanā ne’i ka gro’udõz. Sel oli ilus väike nina kui viljatera. ▫ Tam bija skaists mazs deguns kā grauds. Ta rabīz pi’ds na’nnõ. Ta lõi nina pihta. ▫ Viņš iesita pa degunu. Alā pa’n eņtš nanā a’mži! Ära pista oma nina kõikjale! ▫ Nebāz savu degunu visur. Mis sa ajād eņtš nanā a’mži! Mis sa topid [~ ajad] oma nina kõikjale! ▫ Ko tu bāz savu degunu visur! Ta tȭmbiz eņtš nanā tǟdõks – agā mingi kard vȯ’ļ. Ta tõmbas oma nina täis – vist mingi lõhn oli. ▫ Viņš savilka pilnu degunu – laikam bija kāda smarža. Alā nä’gțõ eņtš na’nnõ! Ära näita oma nina! ▫ Nerādi savu degunu! Ta nä’gțiz mi’nnõn pitkõ na’nnõ. Ta näitas mulle pikka nina. ▫ Viņš parādīja man garu degunu. Sa eņtš nanāks a’mži a’ilõd si’zzõl. Sa jooksed oma ninaga igale poole sisse. ▫ Tu ieskrien visur iekšā ar savu degunu. KK77 a; 79/6; 86/7; KK77b
(b) kärss ▫ purns, šņukurs - Sigā tīngab nanāks mǭdõ. Siga tuhnib kärsaga maad. ▫ Cūka ar šņukuru rakņā zemi. Sūr nanā ne’iku sigān, võib lǟ’dõ mǭdõ tīngam. Suur nina nagu seal, võib minna maad tuhnima. ▫ Liels šņukurs kā cūkai, var iet zemi rakņāt. KK78b43; KK77
(c) nokk ▫ knābis - Kūrgõn u’m pitkā va’imi nanā. Kurel on pikk terav nokk. ▫ Dzērvei ir garš, ass knābis. Seļļi nanā ne’i ka kūrgõn, sa võid lǟ’dõ boŗīdi akkõm ne’i ka kūrgõz. Selline nina kui kurel, sa võid minna usse püüdma nagu kurg. ▫ Tāds knābis kā dzērvei, tu vari iet tārpus ķert kā dzērve. Sīen vȯ’ļ seļļi nanā ku arāgõn. Sellel oli selline nokk kui harakal. ▫ Tam bija tāds knābis kā žagatai. KK77
(d) neem ▫ zemesrags - Kūolka nanā Kūolka neem ▫ Kolkasrags
|
obāztõ ¤53 vi hilineda ▫ nokavēties, nosebot - obāztõ raņgõ hilineda rongi peale ▫ nokavēt vilcienu
- Alā obāzt kīla! Ära hiline külviga [~ ära hilist külva]! ▫ Nenokavē sēju!
|
orden *159 s ordu ▫ ordenis - Pivā Augustīn orden Püha Augustuse ordu ▫ Svētā Augustīna ordenis; saksā ordenõd, kis tu’ļtõ tǟnõ suoḑīkšõm ja pīkstizt ro’v eņtš alā saksa ordud, kes tulid siia sõdima ja surusid rahva enese alla ▫ vācu ordeņi, kas ieradās šeit karot un pakļāva sev tautu IK4; 86a8
|
ouŗõ ¤42 vi karjuda, kisada, lõuata ▫ kliegt, bļaut, brēkt, aurot - Ta ōŗõb ne’iku kurk ke’ržõb. Ta karjub nii, et kurk käriseb. ▫ Viņš bļauj tā, ka rīkle plīst pušu. Ta ōŗõb amāl kurkõl. Ta lõugab täiest kõrist. ▫ Viņš bļauj pilnā rīklē. Ōŗõb kui mõtsāli. Karjub kui metsaline. ▫ Auro kā mežonis. Ōŗõb ne’iku pūoraz tarā va’is. Karjub nagu põrsas aia vahel. ▫ Bļauj kā sētā iestrēdzis sivēns. Mis sa ōŗõd? Mis sa kisad? ▫ Ko tu bļausties? Kis sǟ’l ōŗõb? Kes seal karjub? ▫ Kas tur bļaustās? Mī’ed ouŗõbõd. Mehed karjuvad. ▫ Vīri bļauj. Alā ouŗ! Ära karju! ▫ Nekliedz! KK78a20; KK78a23; KK77 a
|
ȭlma *46 s hõlm ▫ atloks, svārku vai mēteļa stūris - a’m ȭlma kuue hõlm ▫ svārku atloks; jak ȭlma jaki hõlm ▫ jakas atloks
- Ta u’m sǭnd midēgõst ȭlman alā – ta u’m lǟlam. Ta on saanud midagi hõlma alla – ta on rase. ▫ Viņa ir dabūjusi kaut ko zem atloka – viņa ir grūta.
|
padā 1 *39 s pada, pott ▫ pods, katls - alumīnij padā alumiiniumpott ▫ alumīnija katls
- Padā u’m rōdast. Pada on rauast. ▫ Katls ir no dzelzs. Attõ a’mtizt: mustā padā ja emālīertõd padā. On igasugused: must pada ja emailitud pott. ▫ Ir visādi: melnais pods un emaljēts katls. Padān u’m kūok immõr; ūd padādõn at kä’dakātõbõd. Pajal on sang ümber; uutel pottidel on kõrvad (käepidemed). ▫ Podam ir osa apkārt; jaunajiem katliem ir rokturi. Alā liktā pa’ddõ! Ära liiguta potti! ▫ Nekustini katlu! Ta kāndiz padāks vietā. Ta kandis potiga vett. ▫ Viņš nesa ar podu ūdeni. 86.40
|
pakāndim adv pigem, pigemini ▫ drīzāk - Ta pakāndim kūolõb, ä’bku alā āndab. Ta pigemini sureb, kui alla annab. ▫ Viņš drīzāk mirs, nekā padosies.
|
pǟ *14 s
(a) pea ▫ galva - pǟ sidām pealagi ▫ galvvidus; kievām pǟ terane pea ▫ viegla galva; pǭļaz pǟ ne’iku būnga paljas pea nagu trumm ▫ plika galva kā bungas; sangdõ pǟ paks, tuim pea ▫ grūta galva; täuž pǟ täis pea ~ purjus pea ▫ pilna galva ~ piedzēries; tijā pǟ tühi pea ▫ tukša galva; vizā pǟ kõva pea ▫ cieta galva; pǟ kī’lõks pānda pead panti panna ▫ likt galvu ķīlā; pǟ īrgõb rinkõ lǟ’dõ pea hakkab ringi käima ▫ galva sāk reibt; pǟ kīerõb (~ lǟ’b immar) pea käib ringi ▫ galva reibst; pǟ ȭ’gõb pea õhkab ▫ galva svilst; pǟ pȯdūb pea valutab ▫ galva sāp; pǟ ja’ggõ pitkīm pea jagu pikem ▫ par galvas tiesu garāks; pǟ mǭ’zõ võttõ pea maha võtta ▫ nocirst [~ noņemt] galvu; pǟdõ kǭ’tõ pead kaotada ▫ pazaudēt galvu; pǟdõ pistõ a’jjõ pead püsti ajada ▫ izsliet galvu; pǟdõ pie’zzõ pead pesta ▫ mazgāt galvu; pǟdõ murdõ pead murda ▫ lauzīt galvu; pǟdõ sie’ggõ pead segi ajada ▫ sagrozīt galvu; pǟdõ vȯtšõ pead otsida [~ peast täisid otsida] ▫ meklēt utis galvā; midēgõst pǟ’zõ võttõ midagi pähe võtta ▫ ieņemt kaut ko galvā; pǟsõ ne’iku siprikkizt lǟ’bõd peas nagu sipelgad jooksevad ▫ galvā skrien kā skudriņas; pǟsõ tēḑi vȯtšõ peast täisid otsida ▫ meklēt utis galvā; pǟstõ jālgad sǭņi ka’žži peast jalgadeni märg ▫ slapjš no galvas līdz kājām; pǟstõ oppõ pähe õppida ▫ mācīties no galvas; pǟstõ tieudõ peast teada ▫ zināt no galvas; ī’d pǟ jo kuordõ ku sinā ühe pea jagu pikem [~ kõrgem] kui sina ▫ par galvas tiesu garāks nekā tu; jõvāst pǟst heast peast ▫ no laba prāta; kibārt pǟ’zõ pānda kübarat pähe panna ▫ uzlikt cepuri galvā; kibār u’m pǟs kübar on peas ▫ cepure ir galvā; kibārt pǟstõ võttõ kübarat peast võtta ▫ noņemt cepuri; ne’iku pǟstõ võttõd nagu peast pühitud [~ võetud] ▫ kā no galvas izlidojis [~ izņemts]; tikkiž pǟstõ ulzõ pū’gdõd peast täiesti välja puhutud ▫ no galvas pavisam izlidojis [~ izpūsts] KK78; KK77; PK88.22; KK77 a
- Pǟ sǭb jarā sie’gdõd – tuoi siegūb jarā. Pea aetakse segi – teine ajab segi. ▫ Galva tiek apmulsināta – otrs apmulsina. Pǟ u’m kǭ’dkȭrdiņ. Pea on norus [~ kahekorra]. ▫ Galva ir nokārta [~ divkārši]. Pǟ u’m mǭsõ. Pea on norgus. ▫ Galva ir zemē. Pǟ u’m rȭmsõ, pǟ kīerõb, pǟ lǟ’b immõrõ. Pea on segi, pead pööritab, pea käib ringi. ▫ Galva ir sajukusi, galva reibst, galva iet uz riņķi. Pǟ u’m sangdõ. Pea on tuim [~ paks]. ▫ Galva ir trula [~ bieza]. Pǟ u’m täuž tūldõ, si’z u’m pǟ kievām, ä’b ūo sizāl riktig sva’rrõ. Pea on tuult täis, siis on pea kerge, ei ole sees õiget kaalu. ▫ Galva ir pilna vēja, tad galva ir viegla, nav iekšā īsta svara. Tä’mmõn u’m vizā pǟ, ta mittõ midāgõst ä’b või jarā oppõ. Tal on kõva pea, ta ei või mitte midagi ära õppida. ▫ Viņam ir grūta galva, viņš neko nevar iemācīties. Mi’n pǟ ä’b pidā vizās. Mu pea ei pea kinni. ▫ Man galvā neturas [~ galva netur ciet]. Mi’n pūogan u’m ne’iku kanāmunā pǟ: immõrkouți, attõ ibūkst ja bokāa’bbõnd kummiš kaņtšõ, set lȭga pǭļaz. Mu pojal on pea nagu kanamuna: ümmargune, on juuksed ja sokuhabe kummaski küljes, vaid lõug on paljas. ▫ Manam dēlam galva ir kā vistas ola: apaļa, mati un vaigubārda ir abās pusēs, tikai zods ir pliks. Sa võid eņtš pǟ jarā andõ sīe ažā je’dstõ. Sa võid oma pea ära anda selle asja eest. ▫ Tu vari savu galvu dot par to lietu. Mis tä’mmõn u’m pǟ’zõ lǟ’nd? – ku tuoi mõtliz seļļizt, mis ä’b ūo. Mis talle on pähe läinud? – kui teine mõtles [välja] midagi sellist, mida ei ole. ▫ Kas viņam galvā ienācis? – ja otrs ir izdomājis kaut ko tādu, kā nav. Se u’m mi’n pǟsõ ne’i ku ikškõrdikš (~ ne’iku ve’ž). See on mu peas nagu ükskordüks (~ nagu vesi). ▫ Tas man galvā ir kā reizrēķins (~ kā ūdens). Kērkõd pǟsõ, pietūkst lōlabõd. Kilgid peas, valet laulavad. ▫ Circeņi galvā, melus dzied. Ma tī’eb eņtš pǟstõ tä’m. Ma teen selle omast peast. ▫ Es taisu to no savas galvas. Ta u’m pǟstõ ra’btõd. Ta on peast koputatud. ▫ Viņš ir galvā pasists. Ku sa pǟkõks maksād, si’z sa ūod bäs pǟtõ; ne’i sa võid īedõ bäs pǟdõ. Kui sa peaga maksad, siis sa oled ilma peata; nii sa võid jääda ilma peata. ▫ Ja tu ar galvu maksā, tad tu esi bez galvas; tā tu vari palikt bez galvas. Alā a’il pǟkõks sainõ (~ tu’llõ)! Ära jookse peaga [vastu] seina (~ tulle)! ▫ Neskrien ar galvu sienā (~ ugunī)! Ta u’m bäs pǟtõ. Ta on ilma peata. ▫ Viņš ir bez galvas. KK77 a; 86.36
(b) pea, ots ▫ spals - veis pǟ noapea ▫ naža spals
- Duņtšõn u’m pǟ. Pussil on pea. ▫ Duncim ir spals. KK77 a
(c) (lina)kupar ▫ pogaļa - pieksīz pǟd jarā kupardati ▫ noplūca pogaļas
(d) pea, loom ▫ galva, lops - Mits pǟdõ u’m tä’d kǭŗas? Mitu pead on teie karjas? ▫ Cik galvu ir jūsu ganāmpulkā? EIVf
|
pä’zzõ ¤29 vi
(a) pääseda ▫ tikt, iekļūt, izkļūt, izglābties - le’bbõ pä’zzõ läbi pääseda ▫ tikt cauri; si’zzõl pä’zzõ sisse pääseda ▫ tikt iekšā; ulzõ pä’zzõ välja pääseda ▫ izkļūt; vāldiž pä’zzõ lahti pääseda ▫ tikt vaļā; sīlmad aldõ je’dspēḑõn pä’zzõ silma alt ära pääseda ▫ aizmukt no acīm J16
- Ma päzūb jarā si’n jūstõ. Ma pääsen ära sinu juurest. ▫ Es tieku projām no tevis. Kui set tä’mstõ vāldiņ päzūb. Kuidas vaid temast lahti saab. ▫ Ka tik no viņa tiek vaļā. Ma i’z pä’z eksam jū’r. Ma ei pääsenud eksamile. ▫ Es nepiekļuvu pie eksāmena. Kuŗŗõtēji ä’b pä’z strǭipstõ. Kurjategija ei pääse karistusest. ▫ Noziedznieks neizglābsies no soda. Ma ä’b pä’z paldīņ tūlda. Ma ei pääse praegu tulema. ▫ Es netieku patlaban atnākt. Ta päzīz jarā urgõm. Ta pääses põgenema. ▫ Viņam izdevās aizbēgt. Tämpõ ä’b pä’z sȭidam. Täna ei pääse sõudma. ▫ Šodien netiek airēt. J22; KK78b22; KK78b23
(b) sattuda ▫ nokļūt, nonākt - Kalāmī’e vīļa päzīz ūtrop vazār alā. Kaluri vara sattus oksjonihaamri alla. ▫ Zvejnieka manta nonāca zem āmura. 2L2
|
pietūks *205 s
(a) pettus ▫ viltus, krāpšana - pietūksõks pettusega ▫ ar viltu
(b) vale ▫ meli - Alā rõkānd pietūkstõ! Ära valeta [~ räägi valet]! ▫ Nemelo [~ nerunā melus]! KK77 a
(c) laim ▫ mēlnesība
(d) liiderlikkus ▫ izvirtība 1Ro24 |
pī’lõ ¤51 vt
(a) seista, püsida ▫ stāvēt, pastāvēt, turēties - jālgal pī’lõ jalul püsida ▫ stāvēt kājās; ku’bsõ pī’lõ koos püsida ▫ turēties kopā; mīelsõ pī’lõ meeles seista, püsida ▫ stāvēt prātā; pāikal pī’lõ paigal seista või püsida ▫ stāvēt uz vietas; pistõ pī’lõ püsti seista ▫ stāvēt stāvus; īedõ pī’lõm püsima jääda ▫ palikt stāvam; pī’lõm īedõ seisma jääda ▫ apstāties; pī’lõm pānda seisma panna ▫ apstādināt; pī’lõb ne’iku tȭlpa seisab nagu post ▫ stāv kā stabs KK78.3; KK78a21
- Vȯ’ļ seļļi tūļi āiga, nädīliņ pī’liz. Oli selline tuuline ilm, nädalaid püsis. ▫ Bija tāds vējains laiks, nedēļām turējās. Ta ä’b pī’l jālga pǟl – ku u’m ne’i je’nnõ lakkõn. Ta ei seisa jala peal – kui on nii palju lakkunud. ▫ Viņš neturas uz kājām – kad ir tik daudz salacies. Mis sa pī’lõd ne’iku pūkabāl! Mis sa seisad nagu puutükk! ▫ Ko tu stāvi kā koka gabals! Sa tä’m panād pī’ļõm uks jū’rõ. Sa paned ta seisma ukse juurde. ▫ Tu liec viņam stāvēt pie durvīm. Kuoigīd at pī’lõnd reidsõ. Laevad on seisnud reidil. ▫ Kuģi ir stāvējuši reidā. Alā pī’l mi’n nanā allõ! Ära seisa mu nina all! ▫ Nestāvi man deguna priekšā! KK77 a; KK78b15; KK77 a; 152.2/10
(b) istuda, sobida ▫ derēt - Ta ī’dstī’d ēņtšta spīegiļtõb, kui ǭ’rõnd pī’lõbõd. Ta vaatab ennast alatasa peeglist, kuidas riided istuvad. ▫ Viņš aizvien spoguļojas, kā drēbes der. KK78b33
(c) säilida ▫ stāvēt, saglabāties - Kalā pī’lõb i’ļ tǭla āitas kīlmas. Kala säilib üle talve aidas külmas. ▫ Zivis stāv pa ziemu klētī aukstumā. KK78b15
(d) olla, vedeleda ▫ atrasties - Duņtš pī’lõb mǭsõ. Puss vedeleb maas. ▫ Duncis guļ zemē. KK78a37
|
post *80 s post ▫ pasts ≈ pošt- Alā sǭt mi’nnõn rǭ’dõ pi’ds postõ. Ära saada mulle raha posti teel. ▫ Nesūti man naudu pa pastu.
|
pȯ’j *122 s põu ▫ azote - ki’vvõ pȯ’jsõ kandõ kivi põues kanda ▫ nēsāt akmeni azotē; uiskõ pȯ’jsõ kazātõ ussi põues kasvatada ▫ audzēt čūsku azotē
- Alā pistõ kä’d pȯ’jjõ! Ära pista kätt põue! ▫ Nebāz roku azotē!
|
pȯtkāstõ 1 ¤53 vt
(a) jalaga lüüa ▫ spert - Alā pȯtkāst! Ära löö jalaga! ▫ Nesper!
(b) lüüa (pikse kohta) ▫ spert (par zibeni) - Ta u’m pițkīzõst jarā pȯtkāstõd. Ta on pikse poolt maha löödud. ▫ Viņu ir zibens nospēris. Pițki pȯtkāstõb si’zzõl (~ vie’ddõ). Pikne lööb sisse (~ vette). ▫ Zibens iesper (~ ūdenī). KK34II4; KK77b
|
põ’rtõ ¤54 vt põrutada ▫ tricināt KK78- Alā põ’rtõ, arābõb jarā! Ära põruta, laguneb ära! ▫ Netricini, izjuks! KK78
|
pu’ggõ ¤29 vi pugeda ▫ līst - si’zzõl pu’ggõ sisse pugeda ▫ ielīst; ulzõ pu’ggõ välja pugeda ▫ izlīst KK78b20
- Mõtsāst pugīz ulzõ re’bbi. Metsast puges välja rebane. ▫ No meža izlīda lapsa. Ta pugīz pȭzõ si’zzõl, ūrgiz jarā tuoiz je’dstõ. Ta puges põõsasse, põgenes ära teise eest. ▫ Viņš ielīda krūmā, aizbēga no otra. Mi’nnõn ne’i lǟlamstiz lǟ’b, ku u’m pu’ggõmõst mǭn alā. Mul läheb nii raskelt, et peab minema [~ pugema] mulla alla. ▫ Man iet tik grūti, ka jālien zem zemes. Ta u’m ne’i jõvā, ne’i li’bḑi, ku pugūb mi’nnõn si’zzõl. Ta on nii hea, nii libe, et poeb mulle sisse. ▫ Viņš ir tik labs, tik slidens, ka man pielien [~ ielien man iekšā]. KK77 a; J13
|
pūlkad *46 s pl trellid ▫ restes - Alā ne’i tī’e, sǭd pūlkad jū’r! Ära nii tee, jõuad trellide taha [~ juurde]! ▫ Nedari tā, nonāksi aiz [~ pie] restēm! 77.2
|
pūmpas adv küürus ▫ kūkumā, uzkumpis - Sǟlga ka alā pidā ne’i pūmpas. Selga ka ära hoia nii küürus. ▫ Muguru arī neturi tik uzkumpušu. J22
|
pūtõ 3 ¤53 vi
(a) puutuda, puudutada ▫ pieskarties - jū’rõ pūtõ külge puutuda ▫ pieskarties 152.2/17
- Alā pūt jū’rõ! Ära puutu [~ külge]! ▫ Neaiztiec!
(b) piirneda ▫ saskarties - ku’bbõ pūtõ kokku puutuda ▫ saskarties
|
rǟstõz 1 *180 s räästas ▫ jumta pārkare, pažobele - vī’mõ kä’dst rǟstõd alā urgõ vihma käest räästa alla peita ▫ slēpties no lietus zem pažobeles
- Rǟstõd jūokšõbõd. Räästad jooksevad. ▫ Pažobeles tek. KK77 a
|
riek *79 s tee ▫ ceļš - riekkõ kīerõ teed anda ▫ griezt ceļu; riekūd lǭ’gõm teelahe ▫ ceļu sazarojums; umbi riek umbtee, eksitee ▫ strupceļš IK4
- Kus pūol se riek lǟ’b? Kuhupoole see tee läheb? ▫ Uz kuru pusi tas ceļš iet? Se riek lǟ’b kõlāks. See tee läheb kaarega. ▫ Šis ceļš iet ar līkumu. Kus se riek vīb mīnda? Kuhu see tee mind viib? ▫ Kur šis ceļš mani aizved? Se riek tuoi (~ tu’ļ) tǟnõ. See tee tõi (~ tuli) siia. ▫ Šis ceļš atveda (~ atnāca) šurp. Alā vī tūoizta li’bḑiz (~ slikțiz) riek pǟlõ! Ära vii teist libedale (~ halvale) teele! ▫ Nenoved citu uz slidena (~ slikta) ceļa. Ta u’m īend pūol riek pǟlõ. Ta on jäänud poolele teele. ▫ Viņš ir palicis pusceļā. Ta u’m mi’nnõn riek pǟl. Ta on mul tee peal [ees]. ▫ Viņš ir man ceļā. Jõ’vvõ riekkõ! Head teed! ▫ Laimīgu [~ labu] ceļu! Ta lǟ’b eņtš riekkõ. Ta läheb oma teed. ▫ Viņš iet savu ceļu. Ma āndab si’nnõn riekkõ, u’m astāmõst riek a’igõ. Ma annan sulle teed, peab astuma tee äärde. ▫ Es dodu tev ceļu, jāpakāpjas ceļa malā. Si’z ä’b lǟ’ ī’dsõ rieksõ, mēg ūomõ ī’dtuoiz jūst jarā ka’ddõnd. Siis ei minda sama teed, me oleme üksteise juurest ära kadunud. ▫ Tad neiet vienu ceļu, mēs esam viens otram pazuduši. Ta u’m riktig riek pǟl. Ta on õigel teel. ▫ Viņš ir uz pareiza ceļa. Ta ä’b ūo riktig rieksõ. Ta ei ole korras [~ ei ole õige tee peal]. ▫ Viņš nav uz pareiza ceļa. KK77b; KK77 a; KK78b9; PK88.4
|
rīst *135 s anum, nõu, riist ▫ trauks - kalād|rīst kalanõu ▫ zivju trauks
- rīstidi pie’zzõ nõusid pesta ▫ mazgāt traukus
- Kalād rīstõ sūolõb set ka’ļdi. Kalanõusse soolatakse ainult kala. ▫ Zivju traukā sāla tikai zivis. Pūstõ rīstõd tējiži paldīņ u’m veitõ. Puust nõude tegijaid on praegu vähe. ▫ Koka trauku taisītāju tagad ir maz. Alā siļg eņtš rīstõ, ku pie’rrõ ä’d sǭ ulzõ nūolõm! Ära sülita oma anumasse, et pärast ei peaks ära lakkuma! ▫ Nespļauj savā traukā, lai vēlāk nav jāizlaiza! Sīe vȯ’llõ rīstõn u’m zumpõn kard, sīņõ vȯ’ltõ ä’b või va’llõ. Sellel õllenõul on läpastanud lõhn, sinna ei või õlut kallata. ▫ Šim alus traukam ir sastāvējusies smaka, tajā nevar liet alu. Sīe rīstõn u’m vitsā kațki. Sellel anumal on vits katki. ▫ Šim traukam ir stīpa pušu.
|
roppõ ¤36 vi roomata, ronida ▫ rāpot, rāpties - Ropūb kädūdõks pi’ds mǭdõ või i’lzõ pū’zõ. Roomatakse käte abil mööda maad või [ronitakse] üles puu otsa. ▫ Rāpjas ar rokām pa zemi vai augšā kokā. Ta ropūb pū’zõ. Ta ronib puu otsa. ▫ Viņš rāpjas kokā. Läpš ropūb, ku ta ä’b kǟ’. Laps roomab, kui ta ei käi. ▫ Bērns rāpo, kad viņš nestaigā. Ta ropūb mi’n je’dsõ, mi’n gūngaserk alā, ropūb nēļa käpā pǟl. Ta käib käpakil mu ees, mu seeliku alla, käib roomab nelja käpa peal. ▫ Viņš rāpo man priekšā, zem kleitas, rāpo uz četrām ķepām. Bo’ŗ, kukki ropūb. Uss, putukas ronib. ▫ Tārps, kukainis rāpo. KK77 a; KK78b25; KK77 a
|
sāina *36 s sein ▫ siena - uļļi||sāina välissein ▫ ārsiena; va’ili||sāina vahesein ▫ starpsiena
- nēļa sāina va’il istõ nelja seina vahel istuda ▫ sēdēt četrās sienās; mingizt vastõ sainõ pīkstõ kedagi vastu seina suruda ▫ piespiest kādu pie sienas
- Sāina kūlõb. Sein kuuleb. ▫ Sienai ir ausis [~ siena klausās]. Alā a’il pǟkõks vastõ seina! Ära jookse peaga vastu seina! ▫ Neskrien ar galvu sienā! Ne tǭ’bõd mīnda sainõ a’jjõ, tǭ’bõd mi’nnõn slikțõ tī’edõ. Nad tahavad mind seina ajada, tahavad mulle halba teha. ▫ Viņi grib mani iedzīt sienā, grib man sliktu nodarīt. KK78; KK77 a
|
sǟlga *35 s selg ▫ mugura - sǟlga pǟl selili ▫ uz muguras; ibīz sälgõ istõ hobuse selga istuda ▫ sēsties zirgam mugurā; a’m sälgõ vie’ddõ kuube selga panna ▫ uzvilkt svārkus mugurā; sälgõ kǭ’ļõ selga proovida ▫ pielaikot mugurā; sǟlga kīrõ vie’ddõ selga küüru tõmmata ▫ uzmest kūkumu; jālgad sälgõ pānda jalad selga võtta ▫ ņemt kājas pār pleciem
- Ta kīeriz eņtš sǟlga mi’n pūolõ, mis ma si’z sǟlgaks rõkāndõb. Ta pööras oma selja minu poole, mis ma siis seljaga räägin. ▫ Viņš pagrieza savu muguru uz manu pusi, ko tad es ar muguru runāšu. Sǟlga tagān tī’eb vā’giž, vā’giž mõitiz. Selja taga tehakse vaikselt, vaikselt teisiti. ▫ Aiz muguras klusām, klusām dara citādi. Tä’m sǟlga tagān u’m suodāvä’g. Tema selja taga on sõjavägi. ▫ Aiz viņa muguras ir karaspēks. Kīen sǟlgas sa ūod, alā li tuoiz sälgõ! Kelle seljas sa oled, ära mine teise selga! ▫ Kam mugurā tu esi, neej citam mugurā! Kǟ’b, pǟ sǟlgas. Käib, pea seljas. ▫ Staigā, galvu atgāzis [~ galva mugurā] . Tä’mmõn u’m mantõl sǟlgas. Tal on palitu seljas. ▫ Viņam ir mētelis mugurā. Viedāgid mantõl sǟlgast mǭ’zõ! Võtke palitu seljast ära! ▫ Novelciet mēteli [~ no muguras]! KK77 a; KK78; KK77 a; KK34II
|
sidām *157 s
(a) süda ▫ sirds (med.) - sidām vāņkagrūoip südame pärgvagu ▫ sirds koronārais sinuss; sidām jū’odmõd südameveresoonkond ▫ sirds asinsvadi; sidām klap südameklapp ▫ sirds vārstulis; sidām ko’l südamevatsake ▫ sirds kambaris; sidām kuodā südamekoda ▫ sirds priekškambaris; sidām kūora südamekõrvake ▫ sirds austiņa; sidām ladā südame tipp ▫ sirds galotne; sidām kuoț südamepaun ▫ sirds somiņa; sidām muskiļd südamelihas ▫ sirds muskulis; sidām muskiļd palātõm südamelihasepõletik ▫ sirds muskuļu iekaisums; sidām nǭ’gõ südamekest ▫ sirds plēve; sidām sidāmi nǭ’gõ südamesisekest, endokard ▫ sirds endokards; sidām u’ļļi nǭ’gõ südamekelme, epikard ▫ sirds epikards; sidām vitsā pärgurge ▫ sirds gredzens; sidām al südame all ▫ zem sirds S
- Sidām bukkõrtõb. Süda puperdab. ▫ Sirds dauzās. Sidām īekõb ne’i, ku rīndad dõ’ržõbõd. Süda hüppab nii, et rind vabiseb. ▫ Sirds lēkā tā, ka krūtis dreb. Sidām īekõb ja klopūb sizāl ne’i, ku tulīnõz līb ulzõ. Süda hüppab ja klopib sees nii, et kohe on väljas. ▫ Sirds lēkā un klauvē iekšā tā, ka tūlīt būs ārā. Sidām likūb un lǟ’b; ku īeb paikõl, si’z rištīng kōgiņ ä’b jelā. Süda liigub ja käib [~ läheb]; kui jääb paigale, siis inimene kaua ei ela. ▫ Sirds kustās un iet; ja apstājas, tad cilvēks ilgi nedzīvo. Sidām tõkštõb. Süda tuksub. ▫ Sirds pukst. KK77b; KK78b42
(b) süda (hing) ▫ sirds (dvēsele) - kuldi sidām kuldne süda ▫ zelta sirds; pī’emdõ sidām: ku tä’mmõn u’m zǟl pehme süda: kui temal on kahju ▫ mīksta sirds: ja viņam ir žēl; roudi sidām raudne süda ▫ dzelzs sirds; vizā sidām kõva süda ▫ cieta sirds; jõvāst sidāmõst heast südamest ▫ no labas sirds; pū’dõst sidāmõst puhtast südamest ▫ no tīras sirds; pū’dõ sidāmõks puhta südamega ▫ ar tīru sirdi; midēgõst sidām jū’rõ võ’ttõ midagi südamesse [~ südame juurde] võtta ▫ ņemt kaut ko pie sirds; sidām jū’rõ lǟ’dõ südamesse minna ▫ iet pie sirds; sidāmt tijāks repțõ südant tühjaks puistata ▫ izkratīt sirdi; sidāmt vǭjastõ südant vaevata ▫ nomākt sirdi KK77 a; KK78, E ID; IK4
- Sidām nutāb mīnda sīņõ. Süda kutsub mind sinna. ▫ Sirds mani sauc turp. Sidām u’m ne’i ki’bḑi, ne’iku duņtšõks ī’edõb si’zzõl. Süda on nii valus, nagu pussiga lõikab sisse. ▫ Sirds tā sāp, it kā ar dunci griež iekšā. Sidām u’m lǟlam mu’rstõ, mu’r pīkstõb sidānt. Süda on raske murest, mure rõhub südant. ▫ Sirds ir smaga no raizēm, raizes māc sirdi. Sidām u’m täuž. Süda on täis. ▫ Sirds ir pilna. Mi’nnõn sidām u’m täuž kurkstõ sǭņõ. Mul on süda kõrini täis. ▫ Man ir sirds pilna līdz kaklam. Missõst sidām täuž, siedā sū rõkāndõb. Millest süda täis, sellest suu räägib. ▫ No kā sirds pilna, to mute runā. Ku sidām tǭ’b (~ tȭmbõb), si’z ma lǟ’b. Kui süda tahab (~ tõmbab), siis ma lähen. ▫ Ja sirds grib (~ velk), tad es eju. Sidām ä’b võtā vastõ sīemnaigõ. Süda ei võta sööki vastu. ▫ Sirds neņem pretī ēdienu. Sidām īeb slikțõks. Süda läheb pahaks. ▫ Paliek slikta dūša. Sidām u’m slikțõ. Süda on paha. ▫ Slikta dūša. Sīen sidām u’m ki’vstõ, ä’b ūo lemmidi jū’tidi. Selle süda on kivist, ei ole sooje tundeid. ▫ Tam sirds ir no akmens, nav siltu jūtu. Ta pidāb eņtš sidām vizās. Ta hoiab oma südame kinni. ▫ Viņš tur savu sirdi ciet. Ta tī’eb eņtš sidām vizāks. Ta teeb oma südame kõvaks. ▫ Viņš nocietina savu sirdi. Alā võttõ eņtš sidāmõz! Ära võta oma südamesse! ▫ Neņem to pie sirds! Se lǟ’b mi’n sidām jū’r. See läheb mu südamesse [~ südame juurde]. ▫ Tas iet man pie sirds. Kis tä’m sidām jū’rõ akūb! Kes ta hinge [~ südame] kallale hakkab! ▫ Kas viņam pie sirds ķeras! Mis si’n u’m sidām pǟl? Mis sul on südame peal? ▫ Kas tev ir uz sirds? Vīeriz nemē ki’v sidām pǟld. Nagu kivi veeres südamelt. ▫ Novēlās kā akmens no sirds. KK77 a; KK77b; KK78; KK78aII5; PK88.3; KK77b
(c) südamik, säsi ▫ serde - pū|sidām puusäsi ▫ koka serde
(d) keskkoht, keskpaik ▫ vidus - Mūnda mǭ vȯ’ļ seļļi, ku sidām vȯ’ļ luoik ja aigād vȯ’ļtõ kuordõd. Mõni maa oli selline, et keskpaik oli lohk ja ääred olid kõrged. ▫ Daža zeme bija tāda, ka vidus bija ielejā un malas bija augstas.
(e) keskus ▫ centrs - Līvõ kultūr sidām Liivi Kultuuri keskus ▫ Lībiešu kultūras centrs
(f) murtudsüda ▫ sirdspuķe (Dicentra) |
sīlma *34 s
(a) silm ▫ acs - siļmõz vaņțlõ silma vaadata ▫ skatīties acīs; siļmi pilktõ (~ piltõ) silmi pilgutada ▫ mirkšķināt acis; brūnizt, tumšizt sīlmad pruunid tumedad silmad ▫ brūnas, tumšas acis; knaššõd si’ņņizt sīlmad ilusad sinised silmad ▫ skaistas zilas acis; märgizt sīlmadõks rähmaste silmadega ▫ ar pūžņojošām acīm; vizās sīlmadõks kinnisilmi ▫ ar aizvērtām acīm; sīlmad je’dsõ un tagān silmad ees ja taga ▫ acis priekšā un aizmugurē ; sīlmad pu’nnizt nemē ǟrgan (~ särgõn) silmad punased kui härjal (~ särjel) ▫ sarkanas acis kā vērsim (~ raudai); mustād sīlmad ne’i ka tšigīņõn, ä’b tǭ’ nǟ’dõ mustad silmad nagu mustlasel, ei taha näha ▫ melnas acis kā čigānam, negrib redzēt; sūrd sīlmad ne’iku būndald suured silmad nagu võitoosid ▫ lielas acis kā sviesta ķērnes; sīlmad ne’iku kaššõn silmad nagu kassil ▫ acis kā kaķim; ve’žžizt sīlmad nemē ilgõlapsõn vesised silmad kui hülgepojal ▫ slapjas acis kā ronēnam; siļmšt sǭņi vȭlgidi silmini võlgades ▫ parādi līdz acīm; siļmi mǭ’zõ ra’bbõ silmi maha lüüa ▫ nodurt acis; siļmi kīerõ silmi jõllitada ▫ bolīt acis; siļmi la’gtõ suuri silmi teha ▫ ieplest acis; kǭ’d sīlma va’izõ jettõ kahe silma vahele jätta ▫ nepamanīt [~ atstāt starp divām acīm]; siļmi pie’zzõ silmi pesta ▫ mazgāt acis; mingiz pǟl siļmi eitõ kellelegi silma heita ▫ mest uz kādu acis; mittõ siļmšti ä’b laskõ mitte silmist lasta ▫ neizlaist no acīm; nēļa sīlma allõ nelja silma all ▫ zem četrām acīm; nemē pīrgal sīlmas nagu pind silmas ▫ kā skabarga acī; siļmiz sa’ddõ silma torgata [~ silmi sadada] ▫ durties acīs; sīlma sīlma, āmbaz ambõ vastõ silm silma, hammas hamba vastu ▫ acs pret aci, zobs pret zobu; sīlmas pi’ddõ silmas pidada ▫ ņemt vērā; sīlmad pǟl sa’ddõ silmili kukkuda ▫ nokrist uz acīm 79/5; KK77
- Sīlmad kārtabõd sieldõmtõ. Silmad kardavad valgust. ▫ Acis baidās gaismas. Sīlmad attõ īezõ vizās. Silmad on öösel kinni. ▫ Acis naktī ir ciet. Ma laskūb set sīlmad vi’zzõ. Ma lasen vaid silmad kinni. ▫ Es tik aizveru acis. Ku sa panād sīlmad vi’zzõ, si’z sa ä’d tǭ’ nǟ’dõ, pīkstõd vi’zzõ. Kui sa paned silmad kinni, siis sa ei taha näha, pigistad kinni. ▫ Ja tu aizver acis, tad tu negribi redzēt, aizmiedz acis. Si’z tulāb u’ņ, ku sīlmad lǟ’bõd vi’zzõ. Siis tuleb uni, kui silmad lähevad kinni. ▫ Tad nāk miegs, kad acis krīt ciet. Si’z ku rǟkõb, kītõb, ku sīlmad attõ vie’d si’zāl. Siis kui nutetakse, öeldakse, et silmad on vees. ▫ Tad, kad raud, saka, ka acis ir ūdenī. Vaņțõl mi’nnõn siļmiz! Vaata mulle silma! ▫ Skaties man acīs! Ta ä’b lask mīnda sīlmad aldõst ulzõ. Ta ei lase mind silma alt välja. ▫ Viņš neizlaiž mani no acīm. Ta u’m amād ro’vd sīlmad allõ. Ta on kõigi inimeste silme all. ▫ Viņš ir visu cilvēku acu priekšā. Ku pǟ pȯdūb, si’z īeb sīlmad je’dsõ mustāks, kõzāks īeb kērabizõks. Kui pea valutab, läheb silmade ees mustaks, vihaga läheb kirjuks. ▫ Ja galva sāp, tad acu priekšā sametas melns, niknumā metas raibs. Mi’nnõn u’m u’d sīlmad je’dsõ, un pu’nnizt kärmizt attõ. Mul on udu silmade ees ja on punased kärbsed. ▫ Man ir migla acu priekšā, un ir sarkanas mušas. Jedspē’ḑõn mi’n sīlmad je’dst! Ära mu silmist [~ silmade eest]! ▫ Prom no manām acīm! Se u’m mi’n sīlma pie’rrõ – knaš, mis mi’nnõn mīeldõb. See on mu silma järgi – ilus, mis mulle meeldib. ▫ Tas ir man pa prātam [~ pēc manas acs] – skaists, kas man patīk. Eņtš sīlma u’m izānd. Oma silm on kuningas [~ peremees]. ▫ Paša acis neviļ [~ paša acs ir kungs]. Sīlmad īebõd kērabizõks sīe pǟvaks (~ pǟva kä’dsõ). Silmad lähevad kirjuks selle päiksega (~ päikse käes). ▫ Acis kļūst raibas ar to sauli (~ tajā saulē). Mēg rõkāndizmõ sīlma sīlma vastõ. Me rääkisime silmitsi [~ silm silma vastu]. ▫ Mēs sarunājāmies aci pret aci. Irmõn at sūrd sīlmad. Hirmul on suured silmad. ▫ Bailēm ir lielas acis. Ta ä’b kāndat mīnda mittõ sīlma tutkāmõs. Ta ei salli mind silmaotsaski. ▫ Viņš neieredz mani ne acu galā. Ta pīkstiz sīlma vi’zzõ: si’z ne’i sieldõ ä’b nǟ. Ta pigistas silma kinni: siis nii selgesti ei näe. ▫ Viņš piemiedza aci: tad tik skaidri neredz. Sa pa’ņd sīlmad tä’mmõn pǟ’zõ – ku ta i’z nǟ, sa kītizt un ta mūoštiz. Sa panid silmad talle pähe – kui ta ei näinud, sa ütlesid ja ta mõistis. ▫ Tu parādīji viņam [~ ieliki viņam acis galvā] – ja viņš neredzēja, tu pateici, un viņš saprata. Ma ä’b usk eņtš siļmi. Ma ei usu oma silmi. ▫ Es neticu savām acīm. Sīlmadõn lǟ’b pǭ’mi pūol pǟlõ. Silmadel läheb pahupool peale. ▫ Acis izgriežas otrādi. Ta eņtš siļmi blikštiņtõb – sīlmadõks rõkāndõb. Ta pilgutab oma silmi – räägib silmadega. ▫ Viņš mirkšķina savas acis – runā ar acīm. Alā pū’gõ põrmõ siļmiz! Ära aja [~ puhu] prügi [~ tolmu] silma! ▫ Nepūt miglu [~ putekļus] acīs! Ma laskīz tä’m ulzõ siļmšti. Ma lasin ta silmist. ▫ Es izlaidu viņu no acīm. Ma si’n siļmšti jo lugīz. Ma juba lugesin sinu silmist. ▫ Es jau nolasīju no tavām acīm. Mi’n u’m jelāmõst tīedõ ja ī’d sīlmaks vakțõmõst tǟnda. Ma pean tegema tööd ja ühe silmaga valvama teda. ▫ Man jādara darbs un ar vienu aci jāpieskata viņš. KK77 a; KK77b
(b) silm, silmus, aas ▫ acs, valdziņš - sukā sīlma sukasilm ▫ zeķes valdziņš , võrgõ sīlma võrgusilm ▫ tīkla acs; sukān siļmi i’lzõ võttõ sukal silmi üles võtta ▫ uzņemt zeķei valdziņus
- U’m kuoŗŗõmõst sīlmad je’dsõ u’m pȯimõmõst sīlmad i’lzõ. Peab korjama enne silmad [vardale] ja peab võtma silmad üles. ▫ Jāsavāc vispirms valdziņi un jāuzceļ valdziņi. Sukā siļmšti arābõb ulzõ. Sukasilmad jooksevad [~ Sukk laguneb silmadest välja]. ▫ Zeķes valdziņi irst. KK78
(c) silm, tööriista varre- või niidiauk ▫ acs, caurums - kirrõ sīlma kirvesilm ▫ cirvja kāta caurums; nõ’ggõl sīlma nõelasilm ▫ adatas acs
|
siskõ ¤25 vt
(a) torgata ▫ durt - Siskāb mingiz va’imiz ažāks, nõ’ggõlõks, nǭskiļõks tūoizta. Torgatakse teist mingi terava asjaga, nõelaga, naaskliga. ▫ Dur otram ar kādu asu lietu, adatu, īlenu. Doktār siskāb nǭ’gõ alā . Tohter torkab naha alla. ▫ Dakteris dur zem ādas. Sīlma siskīz ulzõ. Silma torkas välja. ▫ Izdūra aci. Spitš pūlkaks ka võib siskõ, se ka u’m va’imi. Terava pulgaga ka võib torgata, see ka on terav. ▫ Ar spicu puļķi arī var durt, tas arī ir ass. KK78; KK78b29
(b) nõelata ▫ dzelt - Mie’dlinki siskāb eņtš ǟndaks. Mesilane torkab oma astlaga. ▫ Bite dzeļ ar savu dzeloni
(c) pista ▫ durt, sāpēt - ne’iku nõ’ggõlõks siskāb nagu nõelaga pistab ▫ kā ar adatu dur KK78
- Sizāl siskāb. Sees pistab. ▫ Iekšā dur. KK78b29
(d) torkida ▫ durstīt, bakstīt - Dadžād siskõbõd. Ohakad torgivad. ▫ Dadži dursta. Suormkõks siskāb siļmi. Sõrmega torgib silmi. ▫ Ar pirkstu baksta acis. KK78b29; PK88.6
|
sǭdõ 1 ¤8 vt saada ▫ dabūt - arū sǭdõ aru saada ▫ saprast; jõvāmt sǭdõ kasu saada ▫ gūt labumu; kä’ddõ sǭdõ kätte saada ▫ dabūt rokā; kilmõ sǭdõ külmetada ▫ saaukstēties; i’ļ pǟ (~ pi’ds pǟdõ; ~ vastõ pǟdõ) sǭdõ üle pea (~ mööda pead; ~ vastu pead) saada ▫ dabūt pa galvu; mit ku ä’b sǭ nǟ’dõ ei saa mitte nähagi ▫ nevar pat dabūt redzēt KK78b32
- Ma sai tieutõ i’ļ si’n. Ma sain teate sinu kohta. ▫ Es dabūju ziņu par tevi. Ni ma sǭb se lōz, ni sǭb se ažā. Nüüd ma saan selle loosi, nüüd saan selle asja. ▫ Tagad es dabūju to lozi, tagad dabūju to lietu. Ta sai eņtš nǭ’võ sǟ’l. Ta sai oma surma seal. ▫ Viņš dabūja tur galu [~ savu nāvi]. Ma i’z sǭ mittõ sõ’nnõ sūstõ ulzõ. Ma ei saanud mitte sõnagi suust välja. ▫ Es nedabūju ne vārdu ārā no mutes. Ma i’z sǭ mittõ ambõ alā. Ma ei saanud [midagi] hamba alla. ▫ Es nedabūju ne[ko] uz zoba. Rištīng sǭb jālgad alā. Inimene saab jalad alla. ▫ Cilvēks dabū kājas apakšā. Sa said sīe järā eņtš ka’ggõlstõ. Sa said selle oma kaelast ära. ▫ Tu dabūji to nost no sava kakla. Ma sai sīe neitst eņtš kä’ddõ. Ma sain selle neiu oma kätte. ▫ Es dabūju to meiteni savās rokās. Ku sa’lliz sǭb kä’ddõ, se u’m ve’ggi. Kui salaja saab kätte, see on vägev. ▫ Ja slepeni dabū rokā, tas ir spēks. Sa said pieksõ pi’ds suoŗmi. Sa said peksa vastu sõrmi. ▫ Tu dabūji pērienu pa pirkstiem. Ne’i veitõ, ne’i ku kaš ä’b sǭ sīedõ. Nii vähe, nii et kass ei saa süüa [~ söönuks]. ▫ Tik maz, ka kaķis nedabū paēst. Ma tǭ’b sǭdõ, la’z maksāg, mis maksõs. Ma tahan saada, maksku, mis maksab. ▫ Es gribu dabūt, lai maksā, ko maksādams. Siedā ä’b või sǭdõ, kui sa kūldaks maksākst. Seda ei või saada, kui sa [kas või] kullaga maksaksid. ▫ To nevar dabūt, [pat] ja tu ar zeltu maksātu. Ma set sai makā sū’zõ, emīņ ma i’z sǭ. Ma alles sain meki suhu, rohkem ma ei saanud. ▫ Es tikai dabūju garšu mutē, vairāk es nedabūju. Ma sai tä’m sieldõks. Ma sain selle selgeks. ▫ Es to noskaidroju. Ku sǭb lemḑi sīedõ. Kui saab sooja süüa. ▫ Kad dabū apēst siltu. Sai pitkā nanā un uid. [Ta] sai pika nina ja häbi. ▫ Dabūja garu degunu un kaunu. Said sõnā vi’zzõ. Said sõna [sabast] kinni. ▫ Neizrunājies [~ dabūji vārdu ciet]. Se u’m tarānaigās sǭdõt. See [laps] on aia ääres saadud. ▫ Tas [bērns] ir sētmalē dabūts. Kus ta u’m sǭdõt? Kus(t) ta on saadud? ▫ Kur viņš ir dabūts? A’ž sa ne’i kītõd, si’z sa sǭd dū’rõks vȯntsõ bokt! Kui sa nii ütled, siis sa saad rusikaga [hoobi] otsaette puks! ▫ Ja tu tā saki, tad tu dabū ar dūri pierē blaukš! KK; KK77a; KK78b32
|
sǭdõ 2 ¤8 vi
(a) saada, pääseda, sattuda ▫ tikt, nokļūt - i’lzõ sǭdõ üles saada ▫ tikt augšā; ku’bbõ sǭdõ kokku saada ▫ satikties; le’bbõ sǭdõ läbi saada ▫ satikt, sadzīvot; pi’ddõz sǭdõ mööda saada ▫ tikt garām; si’zzõl sǭdõ sisse saada ▫ tikt iekšā; ulzõ sǭdõ välja saada ▫ tikt ārā; vāldiņ sǭdõ lahti saada ~ vabaneda ▫ tikt vaļā ~ atbrīvoties; kui sǭb le’bbõ kuidas pääseb läbi ~ kuidas saab toime ▫ kā tiek cauri ~ kā tiek galā KK77b
- Ku sa ä’d lu’g kopīkidi, si’z sa rubīļ jū’r ä’d sǭ. Kui sa ei loe kopikaid, siis sa rubla juurde ei pääse [~ ei saa]. ▫ Ja tu neskaiti kapeikas, tad tu pie rubļa netiec. Ma sai katūks alā, ku vī’mõ sadīz. Ma sain katuse alla, kui vihma sadas. ▫ Es tiku zem jumta, kad lietus lija. Ä’b sǭ sīest kūožõst jarā. Ei saa sellest kohast ära. ▫ Netiek projām no tās vietas. Ma ä’b sǭ pāika pǟldõst jarā. Ma ei saa paiga pealt ära. ▫ Es netieku projām no vietas. La’z ma sǭgõ jālgad aldõst jarā. Las ma saan jalust [~ jalge alt] ära. ▫ Lai es nemaisos pa kājām [~ tieku projām no kājām]. Sīe neitstõn sa le’žgõl ä’d sǭ. Sellele neiule sa ligi ei saa. ▫ Šai meitenei tu tuvumā netiec. Ä’b sǭ pi’ddõz. Ei saa mööda. ▫ Netiek garām. Sǟ’ldõ ta aldõst ulzõ ä’b sǭ. Sealt alt ta välja ei saa. ▫ No turienes, no apakšas viņš ārā netiks. Sǭbõd eņtš valdõz ulzõ. Saadakse välja oma voli peale. ▫ Tiek ārā savā vaļā. Ma sai nǭ’võ sūstõ ulzõ. Ma pääsesin surmasuust. ▫ Es izglābos no nāves [~ tiku ārā no nāves mutes]. Ma sai tä’m kīndõd va’izõ. Ma sattusin ta küünte vahele. ▫ Es tiku viņa nagos. Ma sai ulzõ tä’m kīndõd va’istõ. Ma sain välja ta küünte vahelt. ▫ Es tiku ārā no viņa nagiem [~ nagu starpas]. Ma sai tä’mstõ vāldiņ. Ma sain temast lahti. ▫ Es tiku no viņa vaļā. Näntõn, kīen vȯ’ļ vizā u’ņ, ä’b või i’lzõ sǭdõ, kītiz: magūb ne’i ku kuoț. Nendest, kel oli kõva uni, [kes] ei või üles saada, öeldi: magab nagu kott. ▫ Par tiem, kam bija ciets miegs, [kas] nevar piecelties, teica: guļ kā maiss. Ma sai sīestõ rǭ’stõ vāldiņ. Ma sain sellest rahast lahti. ▫ Es tiku no tās naudas vaļā. 1863. ā. rǭntidi ma ve’l ä’b ūo eņtš kä’dsõ sǭnd pidām. 1863. a raamatuid ma veel ei ole pääsenud oma käes hoidma. ▫ 1863. g. grāmatas es vēl neesmu savās rokās varējis turēt. KK77 a
(b) saada, võida ▫ varēt - je’dsõ ku Mikīļ vȯ’ļ sǭnd ūņḑigt tǟ’dõl pa’nmõ enne kui Mikīļ oli jõudnud ohtu tähele panna ▫ pirms Miķelis bija paspējis briesmas pamanīt J17
- Siedā sai irgõm kȭlbatõ set 1938./39. optõbāigastõs. Seda sai hakata kasutama alles 1938/39. õppeaastal. ▫ To varēja sākt lietot tikai 1938./39. mācību gadā. K90
(c) saada, muutuda ▫ kļūt, tapt - rujāks sǭdõ haigeks jääda ▫ kļūt slimam; tierrõks sǭdõ terveks saada ▫ kļūt veselam
- Ma sai luštigõlõks. Ma sain rõõmsaks. ▫ Es kļuvu priecīgs. Laps pa’ņ nurkõ, si’z sai kūldzizõks. Laps pandi nurka, siis sai kuulekaks. ▫ Bērnu ielika stūrī, tad kļuva paklausīgs. Mi’n naiz sõzārmīez u’m rujāks sǭnd. Mu naise õemees on haigeks jäänud. ▫ Manas sievas māsasvīrs ir saslimis. Ta sǭb opātijiks. Ta saab õpetajaks. ▫ Viņš kļūst par skolotāju. Või sa ūod ūlõks sǭnd? Kas sa oled hulluks läinud? ▫ Vai tu esi kļuvis traks? 152.2/17; J15
(d) saada, tulla ▫ tikt - tuoimõl sǭdõ hakkama saada, toime tulla ▫ tikt galā; virgõ sǭdõ ärgata ▫ pamosties; tā’giž je’llõ sǭdõ tagasi ellu saada ▫ tikt atpakaļ dzīvē J20
- Ne’i mēg saimõ tegīž tuoimõl. Nii me tulime jälle toime. ▫ Tā mēs atkal tikām galā. Ä’b sǭ tuoimõl. Ei tule toime. ▫ Netiek galā. Sīest ä’b sǭ jõ’vvõ nǭ’gõ. Sellest ei saa head nahka. ▫ No tā nekas nesanāks [~ nedabū labu ādu]. Sǭgõ, mis sǭdsõ! Saagu mis saab! ▫ Lai notiek, kas notikdams! KK78b32
|
spritsõ ¤34 vt
(a) pritsida ▫ šļakstīt
(b) süstida ▫ iešļircināt, špricēt - Doktār mīnda spritsūb, spritsūb mingiži aiņḑi nǭ’gõ alā. Arst süstib mind, süstib mingit rohtu [~ mingeid rohte] naha alla. ▫ Ārsts mani špricē, iešpricē kādas zāles zem ādas. KK78b34
|
sū 1 *12 s suu ▫ mute - piški, knaš, immõrgoutlimi sū ne’iku pūmpar ouk väike ilus ümmargune suu nagu nööpauk ▫ maza, skaista, apaļa mute kā pogas caurums; sūr, laigā sū ne’iku krupān suur lai suu nagu kärnkonnal ▫ liela, plata mute kā krupim; sū vāldiņ ne’iku krupān suu lahti nagu kärnkonnal ▫ mute vaļā kā krupim; sū vāldiņ kūldõ suu ammuli kuulata ▫ klausīties ieplēstu muti; perīņ sūdo rõkāndõ suud mööda rääkida ▫ runāt pa prātam [~ pa mutei]; sūdõ andõ suud anda ▫ skūpstīt, dot mutes; sūdõ brūikõ suud pruukida ▫ palaist muti, brūķēt muti; sūdõ pi’ddõ suud pidada ▫ turēt muti; sūdõ vi’zzõ pānda suud kinni panna ▫ aizvērt muti; ī’dstõ sūstõ ühest suust ▫ vienā mutē; pi’vst sū’zõ je’llõ peost suhu elada ▫ dzīvot no rokas mutē; sūst sū’zõ suust suhu ▫ no mutes mutē; ä’b võtā mittõ sū’zõ ei võta suu sissegi ▫ ne mutē neņem; ma’gḑiz sūkõks sīedõ suure suuga süüa ▫ ēst ar gardu muti; pūol sūkõks poole suuga ▫ pusbalsī [~ ar pusi mutes]; ne’iku ī’dstõ sūstõ nagu ühest suust ▫ kā vienā mutē KK77 a; KK77b
- Sū īeb tȭlzaks. Suu muutub paksuks [~ nüriks] [toomingamarjadest]. ▫ Mute notirpst [no ievogām]. Sū jūokšõb vietā. Suu jookseb vett. ▫ Slienas tek. Sū lǟ’b ne’iku su’dmaļ. Suu käib [~ läheb] nagu veski. ▫ Mute strādā kā sudmalas. Ta rõkāndõb, nemē sū vǭ’tõb. Ta räägib nii, et suu vahutab. ▫ Viņš runā ar putām uz lūpām [~ ka mute puto]. Si’n u’m sū ne’iku sandrokkõ täuž. Sul on suu nagu putru täis. ▫ Tev mute ir kā pilna ar putru. Pidā sū vāldiņ, la’z kärmi tulgõ si’zzõl! Pea suu lahti, las kärbes tuleb sisse! ▫ Turi muti vaļā, lai muša ienāk iekšā! Pa’n sū vi’zzõ! Pane suu kinni! ▫ Aizver muti! Pidā sū vizās, kärmizt līndabõd si’zzõl! Pea suu kinni, kärbsed lendavad sisse! ▫ Turi muti ciet, mušas ielidos iekšā! Sū u’m vizās ne’iku pierz. Suu on kinni nagu perse. ▫ Mute ir ciet kā dibens. Alā sa ku’ltõ eņtš sū jarā, sū ju ka kulūb! Ära sa kuluta oma suud ära, suu ju ka kulub! ▫ Nenodeldē savu muti, mute jau arī dilst! Pidā eņtš sūdõ (~ kīeldõ)! Pea oma suu (~ keel)! ▫ Turi savu muti (~ mēli)! Ne rõkāndizt ne’iku ī’dstõ sūstõ. Nad rääkisid nagu ühest suust. ▫ Viņi runāja kā vienā mutē. Mis sa ajād eņtš sūstõ ulzõ! – Mis rištīng mõtlõb, siedā ä’b või a’mmõ rõkāndõ. Mis sa ajad oma suust välja! – Kõike, mida inimene mõtleb, ei või rääkida. ▫ Ko tu dzen no savas mutes ārā! – Ko cilvēks domā, to visu nevar runāt. Ta rõkāndiz pūol sūkõks, knappõ võiž mȯistõ, kūlõb set, ku bobīkšõb. Ta rääkis poole suuga, napilt võis mõista, kuuleb vaid, et pobiseb. ▫ Viņš runāja pusbalsī [~ ar pusi mutes], knapi varēja saprast, dzird tik, ka murmina. Se vȯļļi seļļi sūkõks naizpūoļi. See olevat selline suuga naisterahvas. ▫ Tā esot tāda mutīga sieva. Jõvā sū, se u’m sūŗ rõkāndiji. Hea suu, see on suur rääkija. ▫ Laba mute, tas ir liels runātājs. Kis u’m sūŗ rõkāndiji, pietāji, sīen u’m laigā sū. Kes on suur rääkija, valetaja, sel on lai suu. ▫ Kas ir liels runātājs, melis, tam ir plata mute. Kis rõkāndiz pǟgiņ, kītiztõ, ä’b ūo sū pǟlõ sa’ddõn. Kes rääkis palju, öeldi, ei ole suu peale kukkunud. ▫ Kurš daudz runāja, [par to] teica, [ka] nav uz mutes kritis. Se u’m mi’nnõn sū pie’rrõ – mis u’m kievāmstiz rõkāndõ. See on mulle suu järgi – mis on kerge rääkida. ▫ Tas ir man pa mutei – kas ir viegli runājams. KK77 a; KK78; 79/5
|
sūdžõ ¤49 vt kaevata, süüdistada ▫ sūdzēt, apsūdzēt - Pī’l vā’giž, alā sūdž tūoizta rištīngtõ! Ole vagusi, ära süüdista teist inimest! ▫ Stāvi klusu, nesūdzies par otru cilvēku. Ta lǟ’b sūdžõm tūoizta rištīngtõ. Ta läheb teist inimest süüdistama. ▫ Viņš dodas apsūdzēt otru cilvēku. KK78b37
|
suotkõ ¤34 vt
(a) sõtkuda ▫ mīcīt - apātõkst suotkõ tainast sõtkuda ▫ mīcīt mīklu; leibõ suotkõ leiba sõtkuda ▫ mīcīt maizi; mǭ’zõ suotkõ maha sõtkuda ▫ mīcīt zemē; sä’vvõ suotkõ savi sõtkuda ▫ mīcīt mālus
(b) tallata ▫ mīdīt, mīt - jālgad alā suotkõ jalge alla tallata ▫ samīt zem kājām; suotkloudõ suotkõ tallalauda tallata ▫ mīt paminu
- Ta suotkūb jālgadõks leibõ. Ta tallab jalgadega leiba. ▫ Viņš ar kājām mīda maizi. KK78b37
|
sūrslõ ¤58 vi suurustada, hoobelda, kiidelda ▫ lielīties - sūrslõ eņtš joudkõks oma jõuga kiidelda ▫ lielīties ar savu spēku
- Ta sūrslõb. Ta hoopleb. ▫ Viņš lielās. Alā sa sūrsõl! Ära sa suurusta! ▫ Tu nelielies! Rištīng sūrslõb eņtš pǟl, kui ta sīe tikkiž u’m tī’end. Inimene hoopleb [~ enesest], kuidas ta selle kõik on teinud. ▫ Cilvēks lielās ar sevi, kā viņš to visu ir izdarījis. KK78b37; KK78
|
tempõ 1 ¤47 vt
(a) tallata ▫ mīt, mīdīt - jālgad alā jarā tempõ jalge alla maha tallata ▫ samīt zem kājām 16Ro20
- Tēmpiz vȯrūks mǭ si’zzõl. Tallas orase maa sisse. ▫ Iemīdīja zelmeni zemē. 79/8
(b) tampida ▫ stampāt - pīenõks tempõ peeneks tampida ▫ smalki sastampāt; vi’zzõ tempõ kinni tampida ▫ aizbāzt; nǭțidi tempõ kapsaid tampida ▫ stampāt kāpostus
- Motšiņõ sǭb temptõd. Kartuliputru tambitakse. ▫ Kartupeļu putra tiek sastampāta. Midēgõst tēmpõb vi’zzõ. Tambib midagi kinni. ▫ Kaut ko aizbāž [~ aizstampā] ciet. KK77b; KK78b41
|
tērõ ¤49 vt
(a) kulutada ▫ tērēt > ku’ltõ- tērdõt āiga kulutatud aeg ▫ iztērētais laiks 1986/17
- Pǟgiņ rǭ’dõ tēriz jarā. Palju raha kulutati ära. ▫ Daudz naudas iztērēja. Alā tēr! Ära kuluta! ▫ Netērē! KK78b41; KK77 a
(b) (looma) vaevata ▫ nostrādināt - Se rištīng ibīzt pa je’nnõks tērõb. See inimene vaevab hobust liiga palju. ▫ Tas cilvēks zirgu pārāk daudz nostrādina. KK78b41
(c) (looma) tappa ▫ nokaut (dzīvnieku) |
tībõz *180 s
(a) tiib ▫ spārns - kuodā tībõz majatiib ▫ mājas spārns; vadā tībõz noodatiib ▫ vada spārns; nemē tībis vȱlda nagu tiivul olla ▫ būt kā spārnos EV12
- Lind eņtš pūogad panāb tībõd alā. Lind võtab [~ paneb] oma pojad tiibade alla. ▫ Putns noliek savus mazuļus zem spārniem. Mēg ūomõ si’n tībõd allõ – ku attõ joutõmd ro’vd ja u’m seļļi jõvā rištīng, kis āndab kūož, vǭŗ. Me oleme su tiibade all – kui on vaesed inimesed ja on selline hea inimene, kes annab koha, varju. ▫ Mēs esam tavā paspārnē [~ zem taviem spārniem] – ja ir nabadzīgi ļaudis un ir tāds labs cilvēks, kas dod vietu, pajumti. KK77 a
(b) uim ▫ spura - liestā|tībõz lestauim ▫ butes spura; tabār|tībõz sabauim ▫ astes spura 85/2
|
tī’edõ ¤6 vt teha ▫ darīt, taisīt - i’lzõ tī’edõ taastada ▫ atjaunot; i’ļa’rrõ tī’edõ liiale minna ▫ pārspīlēt; mu’rtõ tī’edõ muret teha ▫ sagādāt raizes; suoļmõks vi’zzõ tī’edõ sõlmega kinni panna ▫ aiztaisīt ar mezglu; tīedõ tī’edõ tööd teha ▫ strādāt; tundtõbõks tī’edõ tutvustada ▫ iepazīstināt; sīldan va’itõd vi’zzõ tī’edõ sillal vahed kinni täita [~ teha] ▫ aiztaisīt tiltam spraugas; la’z īegõ tī’emõt las jääda tegemata ▫ lai paliek nedarīts J8; J91; KK78b37; J14
- Mis ma tī’eb sīe je’lkõks paldīņ? Mis ma teen selle eluga praegu? ▫ Ko [lai] es daru ar to dzīvi tagad? Ta tī’eb mi’nkõks seis brīnõmtõ. Ta teeb minuga seitse imet. ▫ Viņš dara ar mani septiņus brīnumus. Ma ä’b tī’e mittõ kärmizõn slikțõ. Ma ei tee kärbselegi halba. ▫ Es pat mušai nedaru pāri [~ sliktu]. Alā tī’e tuoizõn pa je’nnõks! Ära tee teisele liiga! ▫ Nedari otram pāri! Ta tī’eb jālgad vāldiņ. Ta võtab jalad selga [~ teeb jalad lahti]. ▫ Viņš ņem kājas pār pleciem. KK77 a; 152.2/16; KK78b60
|
tōvaz 1 *177 s taevas ▫ debesis - mingizt touvõz nustõ kedagi taevani ülistada [~ tõsta] ▫ celt kādu debesīs; nemē touvõst mǭ’zõ sa’ddõn nagu taevast alla kukkunud ▫ kā no debesīm nokritis; la’gdõ touvõ alā ~ la’gdõ touvõ allõ lageda taeva alla ~ lageda taeva all ▫ zem klajas debess KK77 a
- Didžā vaņțlõb touvõzõ. Didžā vaatab taevasse. ▫ Didzis raugās debesīs. Seļļizt ä’b ūo, ku rištīng touvõ sǭb. Seda ei ole, et inimene taeva saab. ▫ Tā nav, ka cilvēks tiek debesīs. Ta tūndõb ēņtšta nemē seismis touvõs. Ta tunneb end nagu seitsmendas taevas. ▫ Viņš jūtas kā septītajās debesīs. J11; KK78b22
|
tsīlpa *46 s silmus ▫ cilpa > leņțš- Alā pa’n eņtš pǟdõ tsīlpa si’zzõl! Ära pane oma pead silmusesse! ▫ Neliec savu galvu cilpā! KK77 a
|
tšabīņțimi *200 s jaburdus, jamps ▫ muļķošanās, muļķības - Se sugīz si’n tšabīņțimiz pierāst. See tekkis sinu jaburdusest. ▫ Tas radās tavas muļķošanās dēļ. Alā tī’e mingizt tšabīņțmizt! Ära tee mingit lollust! ▫ Nedari nekādas muļķības!
|
tūlda ¤11 vi
(a) tulla, saabuda ▫ nākt, ierasties - a’igõ tūlda randa tulla, randa joosta ▫ nākt malā; mǭ’zõ tūlda maanduda ▫ nolaisties; tā’giž tūlda tagasi tulla ▫ atgriezties; ulzõ tūlda ilmuda ▫ iznākt; vastõ tūlda vastu tulla ▫ nākt pretī
- Se brik u’m tund Sīkrõgõl a’igõ. See prikk on jooksnud Sīkrõgis randa ▫ Tā briga ir iznākusi Sīkragā malā. Sǟ’l u’m seļļi aerodrōm, kus tu’lbõd mǭ’zõ ne helikopterõd. Seal on selline lennuväli, kus maanduvad need helikopterid. ▫ Tur ir tāds lidlauks, kur nolaižas tie helikopteri. Sa tulād ne’iku salāj īezõ. Sa tuled nagu varas öösel. ▫ Tu nāc kā zaglis naktī. Tulgid, neitsõd, vaņțlõmõ! Tulge, neiud, vaatama! ▫ Nāciet, meitas, skatīties! Ta tu’ļ ulzõ tūlõ. Ta tuli välja tuule kätte. ▫ Viņš iznāca ārā vējā. Alā tu’l mi’n sīlma alā! Ära tule mu silma alla! ▫ Nerādies man acīs. 152.2/14; J6; K83; KK77 a; 152.2/14; 152.2/17; KK77 a"
(b) tulla, liikuda ▫ nākt, kustēties - Āmbaz tulāb vāldiņ ja tulāb ulzõ. Hammas tuleb lahti ja tuleb välja. ▫ Zobs atnāk vaļā un iznāk ārā. Ukš tulāb vāldiņ. Uks tuleb lahti. ▫ Durvis veras vaļā. KK78b47
(c) tulla, sattuda ▫ nākt, uznākt - je’ddõ tūlda ette tulla, ilmneda ▫ gadīties, sanākt; ka’ggõlõ tūlda kaela tulla ▫ uznākt kaklā; pǟlõ tūlda peale tulla ▫ uznākt virsū KK77 a
- Izānd tu’ļ tä’mmõn pǟlõ. Peremees tuli talle peale. ▫ Saimnieks nāca viņam virsū. Ta tu’ļ mi’nnõn ne’iku viedām ka’ggõlõ. Ta tuli mulle nagu koorem kaela. ▫ Viņš uznāca man kā vezums kaklā. KK77 a
(d) tulla, valmida ▫ iznākt, izdoties - Sīemnāiga tulāb jõvā. Söök tuleb hea. ▫ Ēdiens izdosies labs. Sīemnāiga tulāb tõurõz. Söök tuleb kallis. ▫ Ēdiens sanāks dārgs. KK78b47
|
tu’ļ *213 s tuli ▫ uguns - a’ltõb pirgkõks tu’l jū’rõ pistab [~ süütab] pilpaga tule külge ▫ ar skalu iededzina uguni; pīkstõb tu’l i’lzõ vajutab tule põlema ▫ iededz uguni [piespiežot]; viedāb tūlda jū’rõ tõmbab tuld külge ▫ pievelk uguni; viedāb zēvõlõks tu’l i’lzõ tõmbab [tiku]väävliga tule üles ▫ ar zēveli uzšķiļ [~ uzvelk] uguni; võtāb tu’l jū’rõ võtab tule külge ▫ paņem uguni klāt; ne’iku tu’ļ tagān nagu tuli taga ▫ kā uguns pakulās [~ aizmugurē] KK78a17; KK78b61; KK78a17; KK77b
- Tä’mmõn u’m tu’ļ piergõs. Tal on tuli perses. ▫ Viņam ir uguns pakulās [~ pēcpusē]. Ta tä’mmõn tī’eb tūlda alā – seļļi, kis tūoizta slikți rõkāndõb. Ta teeb temale tule alla – selline, kes teisest halba räägib. ▫ Viņš sakur viņam uguni – tāds, kas par otru slikti runā. Ta u’m vȯnd tu’lsõ un vie’dsõ. Ta on olnud tules ja vees. ▫ Viņš ir bijis ugunī un ūdenī. KK77b
|
uigõ ¤37 vt häbeneda ▫ kaunēties, kautrēties - Ta ūigõb, ku uid u’m. Ta häbeneb, kui on häbi. ▫ Viņš kaunas, kad ir kauns. Läpš ūigõb mi’nstõ. Laps häbeneb mind. ▫ Bērns kautrējas no manis. Alā uigõ! Ära häbene! ▫ Nekautrējies!
|
ūoļ *214 s hool, hoolitsus ▫ gādība, aprūpe = ūoļtõks- ūoļ alā võttõ hoole alla võtta ▫ ņemt aprūpē; ätsmingiz ūoļõ andõ kellegi hoolde anda ▫ nodot kāda gādībā; ūoļtõ pi’ddõ hoolt kanda ▫ gādāt
|
ūtrop *140 s oksjon ▫ izsole, ūtrupe = oktsion- ūtrop pǟl mīdõ oksjonil müüa ▫ pārdot ūtrupē
- Kalāmī’e varā päzīz ūtrop vazār alā. Kaluri vara sattus oksjonihaamri alla. ▫ Zvejnieka manta nokļuva zem ūtrupes āmura. 2L2
|
va’jjõ ¤29 vi vajuda ▫ grimt - Lǭja vajūb. Paat vajub. ▫ Laiva grimst. Ne’iku mǭn alā va’jjõn, ä’b nǟ, ä’b kūl. Nagu maa alla vajunud, ei näe, ei kuule. ▫ Kā pazemē nogrimis, neredz, nedzird. KK78b50; KK77 a
|
vannõ 1 ¤39 vt
(a) vanduda, kiruda ▫ lādēt, lādēties - Alā van! Ära kiru! ▫ Nelādies! Ta vǭnõb. Ta kirub. ▫ Viņš lādas. Ta vǭnõb siz, ku ta kītõb: „Ah sa kuŗē!”. Ta vannub siis, kui ta ütleb: „Ah sa kurat!”. ▫ Viņš lādas tad, kad viņš saka: „Ak tu velns!”.
(b) needa ▫ nolādēt - jarā vandõt vǭlda ära neetud olla ▫ būt nolādētam 9Ro3
|
va’nstpēḑõn adv vanast peast ▫ vecumdienās, vecumā - Mä’d lapstõn u’m võtāmõst nänt va’nstpēḑõn ka eņtš vȱidamiz alā. Meie lastel tuleb võtta nad vanast peast ka oma hooldada. ▫ Mūsu bērniem vecumdienās jāņem viņi arī savā aprūpē.
|
vaņțlõ ¤58 vt vaadata ▫ skatīties, raudzīties - a’lmõl gulmõ vaņțlõ altkulmu vaadata ▫ skatīties caur pieri ~ raukt pieri; immõr vaņțlõ ümber vaadata ▫ skatīties apkārt; ūd pǟl le’bbõ vaņțlõ uuesti läbi vaadata ▫ no jauna pārbaudīt ~ no jauna izskatīt; vežīz sūkõks vaņțlõ vesise suuga vaadata ▫ skatīties siekalojoties; vändi vaņtlõ viltu, kõõrdi vaadata ▫ šķībi skatīties
- Mikš sa vaņțlõd tā’giž? Miks sa vaatad tagasi? ▫ Kāpēc tu skaties atpakaļ? Vaņțlõ sīlmadõks, alā tikkiž akkõ kädūdõks! Vaata silmadega, ära kõike haara kätega! ▫ Skaties ar acīm, neķer visu ar rokām! Ta vaņțlõb mi’n pǟlõ pǟstõ jālgad sǭņõ, ildõst mǭ’zõ; piški vaņtlõb aldõst i’lzõ. Ta vaatab minu peale peast jalgadeni, ülevalt alla; väike vaatab alt üles. ▫ Viņš apskata mani no galvas līdz kājām; mazs skatās no apakšas uz augšu. Ta mi’n pǟl ne’i vaņțlõb, ku ta mit siļmi ä’b kīer jarā. Ta vaatab minu peale nii, et ta silmi ei keera mitte ära. ▫ Viņš skatās uz mani tā, ka ne acu nenovērš. Vaņțlõmõst, ku tu’ļ tulāb siļmšti ulzõ. Peab vaatama, et silmad löövad tuld [~ tuli tuleb silmist välja]. ▫ Jāskatās, kad ugunis nāks no acīm ārā. KK77 a; KK77; KK77b; J6
|
va’ŗtõ 1 ¤54 vt peita, varjata ▫ slēpt - Vaŗtõb, sǭrgõb ēņtšta, u’m vǭŗ alā. Peidab, hoiab ennast, on varjul. ▫ Slēpj, sargā sevi, ir slēpnī. KK78b51
|
vatīļțõ ¤53 vt
(a) solgutada ▫ ņurcīt - Kaššõ vatīļțõb, ku võtāb si’llõ läpš, mūotšõb. Kassi solgutatakse, kui laps võtab sülle, piinab. ▫ Kaķi ņurca, kad bērns ņem klēpī, moka. Alā vatīļț tǟnda! Ära solguta teda! ▫ Neņurci viņu! KK78
(b) väntsutada ▫ strinkšķināt - Mis u’m seļļi ažā, missõks võib mängõ, siedā võib vatīļțõ. Mis on selline asi, millega võib mängida, seda võib väntsutada. ▫ Kas ir tāda lieta, ar kuru var spēlēt, to var strinkšķināt. KK78b52
(c) loksutada ▫ kratīt Ef4.14 |
vazār *233 s haamer ▫ āmurs - vazār alā lǟ’dõ haamri alla minna ▫ iet zem āmura; vazārõks rabbõ haamriga lüüa ▫ sist ar āmuru KK77 a
- Ta võtāb vazārt. Ta võtab haamrit. ▫ Viņš ņem āmuru.
|
ve’r *83 s veri ▫ asinis ≈ vie’r- jarā kǭ’gõn, sangdõ ve’r hüübinud, paks veri ▫ sarecējušas, biezas asinis; vīerda jūokšõ verd joosta ▫ asiņot; vīerda va’llõ verd valada ▫ liet asinis; vie’rkõks smērõ verega määrida ▫ sasmērēt ar asinīm KK78; KK77 a
- Ve’r īeb vi’zzõ. Veri jääb kinni. ▫ Asinis apstājas. Ve’r tīlkõb ne’iku kȭļim (~ rǟstõd). Veri tilgub nagu kasemahl (~ jääpurikad). ▫ Asinis tek kā bērzu sula (~ lāstekas). Ve’r u’m vizās, u’m pidāmõst pāikal tǟnda. Veri on kinni, peab pidama seda kinni [~ paigal]. ▫ Asinis ir ciet, jātur tās ciet. Suodā pǟl u’m jegāikš eņtš vie’r va’llõn ulzõ. Sõjas on igaüks oma verd valanud. ▫ Karā ikviens ir savas asinis izlējis. Alā va’llõ ulzõ tuoiz rištīng vīerda! Ära vala teise inimese verd! ▫ Neizlej otra cilvēka asinis! Se tuoi imūb si’n vīerda. See teine imeb su verd. ▫ Tas otrs sūc tavas asinis. Sǟ’l ta magūb eņtš vie’r sizāl. Seal ta lamab oma veres. ▫ Tur viņš guļ savās asinīs. Ma maksīz eņtš vie’rkõks. Ma maksin oma verega. ▫ Es samaksāju ar savām asinīm. Ma ä’b tǭ tä’m vie’rkõks jarā smērõ. Ma ei taha [end] tema verega ära määrida. ▫ Es negribu ar viņa asinīm sasmērēties. KK77 a; KK77b; KK78
|
vigā 1 *19 s
(a) viga, häda ▫ kļūda, vaina - pu’nni vigā tulemärk, hemangioom ▫ ugunszīme, hemangioma; vigā andõ süüks anda ▫ vainot; vigāks pānda pahaks panna ▫ ņemt ļaunā; vi’gḑi vȯtšõ vigu otsida ▫ meklēt kļūdas KK76t23; 86b11
- Ä’b ūo vi’ggõ. Ei ole viga. ▫ Nav ne vainas. Tīesõ u’m vi’gḑi. Töös on vigu. ▫ Darbā ir kļūdas. Alā võttõ vigāks, ku ma ne’i lemp u’m. Ära pane pahaks [~ võta veaks], et ma nii mühaklik olen. ▫ Neņem ļaunā, ka es esmu tāds lempis. 86.4/2; J4; KK77 a
(b) põhjus ▫ iemesls, pamats Mt19.3 |
vǭŗ *132 s vari ▫ ēna - vǭŗ pūoļ varjukülg ▫ ēnas puse; pū vǭŗ alā puu varju ▫ koka ēnā KK78b51
- Pǟvast u’m vǭŗ. Päiksest on vari. ▫ No saules ir ēna. KK78b51
|
vȱidami *200 s hoidmine ▫ pieskatīšana, aprūpe - Mä’d lapstõn u’m võtāmõst nänt va’nstpēḑõn ka eņtš vȱidamiz alā. Meie lastel tuleb võtta nad vanast peast ka oma hooldada. ▫ Mūsu bērniem jāņem viņi vecumdienās arī savā aprūpē. 152.2/17
|
