tuoi -- Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz

āmbaz *173 s hammas ▫ zobs
  • kovālõz|āmbaz tarkushammas ▫ gudrības zobs; pȯsk|āmbaz purihammas ▫ dzeroklis; sēmḑa|āmbaz piimahammas ▫ piena zobs; sīedõb|āmbaz purihammas ▫ dzeroklis; sīlma|āmbaz silmahammas ▫ acu zobs; tõ’v|āmbaz pärishammas ▫ pastāvīgais zobs; eḑḑi||āmbaz lõikehammas ▫ priekšzobs EA3
  • zǭig ambõd saehambad ▫ zāģa zobi; ambõ pǟl võttõ pilgata ▫ vilkt uz zoba; ambõd irrõnõks a’jjõ hambaid irevile ajada ▫ atņirgt zobus; ambidi kīerõ hambaid kiristada ▫ griezt zobus; ambidi nä’gțõ hambaid näidata ▫ rādīt zobus; ambõd ne’iku su’ddõn hambad nagu hundil ▫ zobi kā vilkam KK78a22; Mt22.13
  • Ambõd ä’b akkõt pǟlõ, ne’i vizā u’m. Hambad ei hakka peale, nii kõva on. ▫ Zobi netiek galā, tik ciets ir. Ambõd dõ’ržõbõd sūsõ, ku u’m kīlma; ku u’m irm, si’z ka. Hambad tärisevad suus, kui on külm; kui on hirm, siis kah. ▫ Zobi klab mutē, kad ir auksts; kad bail, tad arī. Ma i’z sǭ mittõ ambõd alā. Ma ei saanud [midagi] hamba alla. ▫ Es nedabūju ne[ko] uz zoba [liekamu]. Mi’n izā kūoliz jarā, ambõd sūsõ ne’iku kivīd. Mu isa suri ära, hambad suus kui kivid. ▫ Mans tēvs nomira, zobi mutē kā akmeņi. La’z ta karīņtõg ambõd va’igõ! Las ta riputab hambad varna! ▫ Lai viņš kar zobus vadzī! Ma u’m tuoizõn ambõd va’isõ, tuoi mīnda ī’dstī’d na’grõb. Ma olen teisel hammaste vahel, teine naerab mind alatasa. ▫ Otrs zobojas par mani [~ Es esmu otram starp zobiem], otrs mani arvien apsmej. Mis sa nä’gțõd eņtš ambidi! Mis sa näitad oma hambaid! ▫ Ko tu rādi savus zobus! Sä, kerk, si’nnõn luiniz ambõ, ānda mi’nnõn tīeroudiz ambõ! Säh, kilk, sulle luine hammas, anna mulle terashammas! ▫ Še, circeni, tev kaula zobs, dod man tērauda zobu! KK77a
bõuvõ ¤49 vt ehitada ▫ būvēt
  • Ne’i sūŗi laijḑi i’zt bõuvõtõ. Nii suuri paate ei ehitatud. ▫ Tik lielas laivas nebūvēja. Ta tuoi mī’ed su’dmaļtõ bõuvõm. Ta tõi mehed veskit ehitama. ▫ Viņš atveda vīrus dzirnavas būvēt. KK78.3
brūikõ ¤55 vt pruukida, tarvitada ▫ lietot, brūķēt > kȭlbatõ
  • aiņḑi brūikõ rohtu pruukida ▫ lietot zāles; sūdõ brūikõ suud pruukida ▫ brūķēt muti
  • Ma brūikõb pǟgiņ vȯ’zzõ, tuoi ne’i je’n ä’b brūik siedā vȯ’zzõ. Ma tarvitan palju liha, teine nii palju ei tarvita seda liha. ▫ Es lietoju daudz gaļas, cits tik daudz nelieto to gaļu. 86a25
dōŗa|pǟ *14 s põikpea ▫ stūrgalvis ~ doŗā|pǟ
  • Dōŗapǟ u’m seļļi, kis a’mmõ, midā ta nǟb, siedā ta tǭ’ks, ja ta ajāb siedā, või tegīž ta ä’b pa’n midēgõst kūlõmõks, mis tuoi kītõb, tä’mmõn u’m eņtš pǟ. Põikpea on selline, kes kõike, mida ta näeb, seda ta tahab, ja ta ajab taga seda, või jälle ta ei tee midagi kuulmaks, mis teine ütleb, tal on omaenese pea. ▫ Stūrgalvis ir tāds, kurš visu, ko viņš redz, to viņš grib, un viņš dzenas pēc tā, vai atkal viņš neklausa nekam, ko otrs saka, viņam ir sava galva. 86.35
glä’bbõ ¤29 vt peita ▫ slēpt, glabāt
  • Gläbūb ne’i, ku tuoi ä’b või kä’ddõ sǭdõ, u’m pa’nmõst seļļizõ kūožõ, kus tuoi ä’b nǟ, ä’b tīeda. Peidetakse nii, et teine ei või kätte saada, peab panema sellisesse kohta, kus teine ei näe, ei tea. ▫ Noglabā tā, lai otrs nevar dabūt rokā, jāliek tādā vietā, kur otrs neredz, nezina. KK78a44
īe *15 s öö ▫ nakts
  • ȭ’dõgspūol īedõ õhtupoole ööd ▫ nakts vakara pusē; ūomõgpūol īedõ hommikupoole ööd ▫ nakts rīta pusē 152.1
  • Si’z līb se mustā pitkā īe tegīž. Siis tuleb jälle see must pikk öö. ▫ Tad atkal būs tā garā melnā nakts. Ma magīz tä’m jūsõ i’ļ īe. Ma magasin öö tema juures. ▫ Es gulēju pie viņa pa nakti. Ne attõ ne’iku īe ja pǟva, ikš u’m va sangdõ, tuoi sieldõ. Nad on nagu öö ja päev, üks on va juhm, teine on selge peaga. ▫ Viņi ir kā diena un nakts, viens ir, rau, dumjš, otrs gaišu galvu. KK77a; KK78b13
jelāmi *200 s

(a) elamine ▫ dzīvošana
  • knaš pū’dõz jelāmi ne’i ku pǟvaļikki ilus puhas elamine nagu päike ▫ skaista, tīra dzīvošana kā saule; seļļi jelāmi ku jelājõn, ne’iku sigān selline elamine kui loomal, nagu seal ▫ tāda dzīvošana kā lopam, kā cūkai KK77
  • Jegāī’dsõ mǭsõ u’m eņtš mūodõ jelāmi. Igas maas on omamoodi elamine. ▫ Katrā zemē ir sava veida dzīvošana. KK77a
(b) elukoht ▫ dzīvesvieta
  • Tä’mmõn u’m ǭ’dõz, tijā jelāmi. Tal on kitsas, tühi elukoht. ▫ Viņam ir šaura, tukša dzīvesvieta. KK77a
(c) elu ▫ dzīve
  • Mä’d rāndas i’z ūo kievām jelāmi. Meie rannas ei olnud kerge elu. ▫ Mūsu jūrmalā nebija viegla dzīve. Ikš lǟ’b jelāmizõks dagāržpēḑõn, tuoi je’ddõpēḑõn. Üks läheb eluga tagurpidi, teine edaspidi. ▫ Vienam dzīve iet atpakaļ, otram uz priekšu. Mi’n jelāmi u’m seļļi, ku snūor u’m pandõd ka’ggõlõ, se mīnda zno’udžõb. Mu elu on selline, nagu nöör on pandud kaela, see mind kägistab. ▫ Mana dzīve ir tāda, it kā kaklā [būtu] uzlikta virve, tā mani žņaudz. KK77a
je’llõ 3 ¤13 vi

(a) elada ▫ dzīvot
  • kuo’nnõ, rāndas je’llõ kodus, rannas elada ▫ dzīvot mājās, jūrmalā
  • Kǭrli jelāb Sīkrõgõl. Kǭrli elab Sīkrõgis. ▫ Kārlis dzīvo Sīkragā. Ta tuļ Sīkrõgõl jelām. Ta tuli Sīkrõgi elama. ▫ Viņš atnāca dzīvot uz Sīkragu. Tuoi suodā, mis mä’d kazām sai le’bbõ jelām, tuoi līvliztõn jemīņ vaijõ. Teine sõda, mis meie põlvkond pidi läbi elama, tõi liivlastele rohkem vaeva. ▫ Otrais karš, kurš mūsu paaudzei bija jāpiedzīvo, atnesa lībiešiem vairāk posta. Jegāī’dõn u’m jelāmõst eņtš pie’rrõ. Igaüks peab elama enese järgi. ▫ Katram ir jādzīvo pa savam. Ma jelāb ne’i ku jemā ripsõ. Ma elan nagu ema süles. ▫ Es dzīvoju kā mātes klēpī. Ku rištīng jelāb ne’i ku kik nanā pǟl, si’z ta jegāl āigal võib li’bštõ. Kui inimene elab nagu kukenoka peal, siis ta võib igal ajal libastada. ▫ Ja cilvēks dzīvo kā uz gaiļa knābja, viņš var jebkurā laikā paslīdēt. Ma ne’i ku kǭ’d tu’l va’isõ jelāb, ī’dst irm un tuoist irm. Ma elan nagu kahe tule vahel, ühest hirm ja teisest hirm. ▫ Es dzīvoju kā starp diviem uguņiem, no viena bail un no otra bail. Jelāb ne’i ku kuoț sizāl. Elab nagu kotis. ▫ Dzīvo kā maisā. Ne’i ku tu’lka’jsõ jelāb, ä’b või mõitizõks tǟnda sǭdõ. Elab nagu tulekahjus, ei või teistsuguseks teda saada. ▫ Dzīvo kā ugunsgrēkā, nevar viņu padarīt citādu. Ta jelāb ne’i ku tijā tūļ (~ ne’i ku tūl pǟl). Ta elab nagu tühi tuul (~ nagu tuule peal). ▫ Viņš dzīvo kā tukšs vējš (~ kā uz vēja). Ma jelāb ne’i ku u’ņštä’bbiz. Ma elan nagu unes. ▫ Es dzīvoju kā sapnī. Ne ne’i ku kaš pi’ņņõks jelābõd. Need elavad nagu kass koeraga. ▫ Viņi dzīvo kā kaķis ar suni. Ne jelābõd ne’i ku piņīd. Need elavad kui koerad. ▫ Viņi dzīvo kā suņi. KK77a; KK77b; KK78; VS36
(b) toime tulla ▫ tikt galā
  • Jālga u’m jarā pūdõn, ä’b või tä’mkõks je’llõ. Jalg on tuimaks jäänud, ei või sellega toime tulla. ▫ Kāja ir notirpusi, nevar ar to tikt galā. KK78
(c) asustada ▫ apdzīvot
  • līvližist i’ļļõ je’ltõd teritorij liivlaste poolt asustatud maa-ala ▫ lībiešu apdzīvotā teritorija
jū’ondõ ¤57 vt juhatada ▫ vadīt
  • Ma tǟnda jū’ondõb kä’dkõks. Ma teda juhatan käega. ▫ Es vadu viņu ar roku. Tuoi sīnda jū’ondõb pi’ds õigizt riekkõ. Teine juhatab sind mööda õiget teed. ▫ Otrs vada tevi pa pareizo ceļu. KK78b63; KK78a53
kǟ’dõ ¤5 vi

(a) käia ▫ staigāt, iet
  • kǟ’dõ kui sukādõks käia vaikselt [~ kui sukis] ▫ staigāt klusu [~ kā ar zeķēm]; kǟ’mõ pānda käima panna ▫ iedarbināt ~ ielikt raudzēties; kilās kǟ’dõ külas käia ▫ iet viesos; pi’ds kīeta kǟ’dõ mööda köit käia ▫ staigāt pa virvi; skūolsõ kǟ’dõ koolis käia ▫ iet skolā; tagān kǟ’dõ järgneda, järel käia ▫ sekot KK78.3; J10
  • Läpš īrgõb kǟ’dõ Laps hakkab käima ▫ Bērns sāk staigāt. Ta ke’i mä’d jūs. Ta käis meil. ▫ Viņš mūs apciemoja. Ta kǟ’b kä’dstõ kä’ddõ: ikš sīnda mīļiņțõb, tuoi mīļiņțõb. Ta käib käest kätte: üks sind hellitab, teine hellitab. ▫ Viņa iet no rokas rokā: viens tevi apmīļo, otrs apmīļo. Ta kǟ’b ne’i ku kīela, ä’b kunāgõst īe paikõl. Ta käib nagu kell, kunagi ei jää paigale. ▫ Viņš iet kā pulkstenis, nekad nepaliek uz vietas. KK77a
(b) kõndida ▫ pastaigāties
ke’ž *87 s käsi ▫ roka
  • jõvā ke’ž parem käsi ▫ labā roka; kurā ke’ž vasak käsi ▫ kreisā roka; vȯndzi ke’ž õnnelik käsi ▫ laimīga roka; kä’d tutkāmõs käeulatuses ▫ rokas stiepiena attālumā; kädūd jū’rõ pānda käed külge panna ▫ pielikt rokas; kädūd ku’bbõ pānda käed kokku või risti panna ▫ salikt rokas kopā; kätā nustõ kätt tõsta ▫ pacelt roku; kīndidi kä’ddõ pānda kindaid kätte panna ▫ uzvilkt cimdus rokā; kä’dkõks eitõ käega lüüa ▫ atmest ar roku; ke’žži jū’rõ pānda käsi külge panna ▫ pielikt rokas; ke’žži la’gtõ käsi laotada ▫ plātīt rokas; ke’žži pū’dõks pie’zzõ käsi puhtaks pesta ▫ nomazgāt rokas tīras ~ mazgāt rokas nevainībā; ke’žži pi’ddõ ripsõ käsi rüpes hoida ▫ turēt rokas klēpī; eņtš kä’ds pi’ddõ enese käes pidada ~ enese valduses pidada ▫ turēt pie sevis; i’ļ kä’d tagantkätt ▫ pa roku galam KK78; Lk20.19; 79.11
  • Ke’ž tä’mmõn u’m kil vizā – ku panāb, si’z attõ sīlmad ullõ. Käsi on tal küll kõva – kui paneb, siis on silmad väljas. ▫ Roka viņam gan ir stipra, kad liek, tad acis ir ārā. Ke’ž ä’b vēļ je’llõ. Käsi ei luba töötada. ▫ Roka neļauj strādāt. Ke’ž ä’b kūl. Käsi ei kuula sõna. ▫ Roka neklausa. Ta u’m mi’n jõvā ke’ž. Ta on mu parem käsi. ▫ Viņš ir mana labā roka. Ne tu’ļtõ, kädūd ī’dsku’bsõ. Nad tulid käsikäes. ▫ Viņi atnāca roku rokā. Ma pidāb sīnda kä’dstõ vizās. Ma hoian sind käest kinni. ▫ Es turu tevi aiz rokas. Mi’n kädūd at ne’i ku vi’zzõ si’dtõd. Mu käed on nagu kinni seotud. ▫ Manas rokas ir kā sasietas. Kädūd sõ’vlõbõd – si’z ma tǭ’b tuoizõn ra’bbõ. Käed sügelevad – siis tahan teisele lüüa. ▫ Rokas niez – tad es gribu otram iesist. Pa’n kädūd kilgõ! Pane käed kõrvale! ▫ Novāc rokas [~ noliec rokas malā]! Ta pa’ņ kädūd tä’m kilgõ – si’z ta jõvāks tǟnda pidāb. Ta pani käed tema külge – siis ta peab teda heaks. ▫ Viņš pielika viņam rokas – tad viņš uzskata viņu par labu. Pa’n kädūd ku’bbõ, u’m jumālt pǭlamõst! Pane käed kokku, peab jumalat paluma! ▫ Saliec rokas kopā, jālūdz dievs! Alā pa’n eņtš kä’d tuoiz kabātõ! – ku tǭ’d sa’lliz võttõ. Ära pane oma kätt teise tasku! – [öeldadkse,] kui tahad salaja võtta. ▫ Nebāz savu roku cita kabatā! – [saka,] ja gribi slepeni paņemt. Ta u’m mi’n kä’d allõ si’z, ku minā u’m se tīedaji – kui ma panāb, ne’i ta tī’eb. Ta on mu käe all siis, kui mina olen see teadja – kuidas ma käsin, nii ta teeb. ▫ Viņš ir manās rokās tad, kad es esmu tas zinātājs – kā es lieku, tā viņš dara. Tuoi u’m tä’m kä’d allõ, ta võtīz eņtš kä’d alā. Teine on tema käe all, ta võttis oma käe alla. ▫ Otrs ir viņa rokās, viņš paņēma savās rokās. Amādõn i’z ūo i’bbi kä’d pierāst. Kõikidele ei olnud hobune käepärast. ▫ Visiem zirga nebija pa rokai. Se u’m mi’n kä’d pie’rrõ, seļļi tīe, mis lǟ’b. See on mulle käe järgi, selline töö, mis edeneb. ▫ Tas man ir pa rokai – tāds darbs, kas iet. Ta jelāb eņtš kä’d pǟl, eņtš pierāstõ. Ta elab oma käe peal, enese jaoks. ▫ Viņš dzīvo uz savu roku, sevis pēc. Ta kāndab mīnda kädūd pǟl jõvāst mīelstõ. Ta kannab mind kätel heast meelest. ▫ Viņš nēsā mani uz rokām aiz laba prāta. Alā nustā eņtš kätā tä’m pierāst! Ära tõsta tema pärast kätt! ▫ Nepacel viņa dēļ savu roku! Alā nustā eņtš kätā tä’m vastõ, si’z ä’b lī jõvīst! Ära tõsta oma kätt tema vastu, siis ei lähe hästi! ▫ Nepacel savu roku pret viņu, tad nebūs labi! Ma pǭlab tä’m kätā – ku ma tǭ’b tǟnda nāizõks. Ma palun ta kätt – kui ma tahan teda naiseks. ▫ Es lūdzu viņas roku – kad es gribu viņu par sievu. Se u’m tä’m kä’d tīe. See on tema kätetöö. ▫ Tas ir viņa roku darbs. Ta mūrdab eņtš ke’žži, ta u’m kõ’zzi. Ta murrab oma käsi, ta on vihane. ▫ Viņš lauza savas rokas, viņš ir nikns. Ma sai rǭntõ kä’ddõ. Ma sain raamatu kätte. ▫ Es dabūju grāmatu rokā. Ma sai sīe neitst eņtš kä’ddõ. Ma sain selle neiu enese kätte. ▫ Es dabūju to meitu rokā. Ta pidāb sīe eņtš kä’dsõ eņtš perīz tutkām sǭņõ. Ta hoiab seda enese käes oma viimase otsani. ▫ Viņš tur to savās rokās līdz pašam galam. Ta u’m kädūd-jālgadõks sīen vastõ. Ta on käte-jalgadega selle vastu. ▫ Viņš ar rokām un kājām ir tam pretī. KK77a; KK78.3; KK78a69
kikīd|āiga *33 s kukelauluaeg ▫ gaiļu laiks, gaiļi,
  • e’žmi kikīd āiga esimene kukelaul ▫ pirmie gaiļi; tuoi kikīd āiga teine kukelaul ▫ otrie gaiļi 152.1
kōp *125 s kaup ▫ prece
  • Būoḑõ tuoi kōpõ. Kauplusse toodi kaupa. ▫ Veikalā atveda preci. Eņtš kōpõks ne āndõļtõbõd. Oma kaubaga nad hangeldavad. ▫ Viņi tirgojas ar savu preci. 152.1
mit|mikšmõks adv mittemillegiks ▫ ne par ko
  • Tuoi ä’b pa’n sīnda mitmikšmõks, mitkūlõmõks. Teine ei pane sind mittemillegiks, mittekuulmaks. ▫ Otrs tevi ne par ko netur, [tur] par neuzklausāmu. KK78
mõlā *18 s mõla ▫ mente (etn.)
  • Mõlā, sīekõks võib sie’ggõ, lä’bḑi vīțõ ikš tutkām jo laigā, tuoi, se u’m vaŗž. Mõla, sellega võib segada, labida moodi üks ots laiem, teine, see on vars. ▫ Mente, ar to var maisīt, lāpstai līdzīgi viens gals platāks, otrs, tas ir kāts. 86/7-8
nǭ’võ 2 ¤51 vt surmata, hauda ajada ▫ nonāvēt, iedzīt kapā
  • Tuoi sīnda nǭ’võb, tī’eb si’nnõn lǟlamtõ, la’z vȯlkõ tutkām. Teine ajab sind hauda, teeb sulle vaeva, et tulgu ots. ▫ Otrs dzen tevi nāvē, rada tev grūtības, lai būtu gals klāt. KK78b7
ǭŗa *44 s

(a) hari ▫ suka
  • Ǭŗaks pū’dstõb ǭ’riņi. Harjaga puhastab riideid. ▫ Ar suku tīra drēbes.
(b) suga ▫ suseklis (etn.)
  • Vanāst ǭŗaks sigīz pǟdõ. Vanasti soeti soaga pead. ▫ Senāk ar susekli sukāja galvu.
(c) hari ▫ sekste
  • Kikkõn u’m sūr ǭŗa. Kukel on suur hari. ▫ Gailim ir liela sekste.
(d) katusehari ▫ jumta kore
  • Pivālindõn u’m taļ ǭŗa pǟl piezā. Toonekurel on lauda katuseharjal pesa. ▫ Stārķim uz kūts kores ir ligzda.
(e) leetseljak ▫ sēklis
  • E’žmi ǭŗa, tuoi, kuolmõz, laigā ǭŗa; ǭŗa pǟl u’m laid ve’ž. Esimene leetseljak, teine, kolmas, lai leetseljak; leetseljaku peal on madal vesi. ▫ Pirmais sēklis, otrais, trešais, platais sēklis; uz sēkļa ir sekls ūdens. Lǭja sai ǭŗad pǟl immar eitõd. Paat sai leetseljakute peal ümber heidetud. ▫ Laiva tika uz sēkļiem apgāzta. Ǭŗad valābõd. Leetseljakutel valavad lained. ▫ Sēkļi bango. 86.58; E id
pānda 2 ¤12 vt

(a) panna ▫ likt
  • jarā pānda ära panna ▫ nolikt; je’ddõ pānda ette panna ▫ likt priekšā; jū’rõ pānda juurde panna ▫ pielikt; pǟlõ pānda peale panna ▫ uzlikt; si’zzõl pānda sisse panna ▫ ielikt; tǟ’dõl pānda tähele panna ▫ likt vērā; ulzõ pānda välja panna ▫ izlikt; vastõ pānda vastu panna ▫ pretoties; vi’zzõ pānda kinni panna ~ kinnitada ▫ aiztaisīt; jālgad vāldiņ pānda plehku panna ▫ laisties lapās; kǟngad jalgõ pānda kingi jalga panna ▫ apaut kurpes; kibār pǟ’zõ pānda mütsi pähe panna ▫ uzlikt cepuri galvā; kindõd kä’ddõ pānda kindaid kätte panna ▫ uzvilkt cimdus rokās; kēra si’zzõl (~ kerrõ) pānda kirja panna ▫ pierakstīt; mõtlõm pānda mõtlema panna ▫ likt padomāt; vie’d ja lēba pǟl pānda vee ja leiva peale panna ▫ nolikt pie [~ uz] maizes un ūdens; vȯ’dlõm pānda ootama panna ▫ likt gaidīt K91
  • Ma si’n panāb kēra si’zzõl, ku sa ä’d kūl. Ma panen su kirja, kui sa ei kuula. ▫ Es pierakstīšu tevi, ja tu neklausīsi. Ta panāb ro’vdõn lōda pǟlõ sīedõ je’ddõ. Ta paneb inimestele laua peale süüa ette. ▫ Viņš liek cilvēkiem uz galda priekšā ēdienu. Või sa panād je’ddõ või panād tagān? Kas sa paned ette või paned taha? ▫ Vai tu liec priekšā vai liec aizmugurē? KK77 a; KK78
(b) kindlaks määrata, otsustada ▫ noteikt, nolemt
  • jarā pandõd ne’iku mustā vālda pǟl kindlaks määratud nagu must valgel ▫ nolikts kā melns uz balta KK77 a
(c) lugeda, pidada ▫ turēt, uzskatīt
  • Ma ä’b pa’n siedā mittõ mikšmõks. Ma ei pea seda mitte millegiks. ▫ Es to ne par ko neturu. Tuoi ä’b pa’n mit kūlõmõks. Teine ei tee kuulmakski. ▫ Otrs pat neuzklausa [~ netur par klausāmu].
(d) lüüa, virutada ▫ likt, sist
  • Kik pa’ņ ikškõrd pȯrzõn. Kukk pani ükskord põrsale. ▫ Gailis vienreiz lika sivēnam. J15
(e) teha ▫ taisīt, likt
  • Kieudõn pa’ņ suoļm tutkāmõ, algõ ta läkkõ le’bbõ. Köiele tehti sõlm otsa, et see läbi [august] ei läheks. ▫ Virvei uzlika mezglu galā, lai tā neiet [caurumam] cauri. 151.1/18
(f) panna, sugulises vahekorras olla ▫ paņemt priekšā, stāties dzimumattiecībās
  • Lǟ’b tä’mmõn īņõ vȱlgõd si’zzõl, ne’i ka ne’i panāb. Läheb temaga ühes õlgede sisse, nagunii paneb. ▫ Iet viņai līdzi salmos, tik un tā paņem priekšā. KK78
*14 s

(a) pea ▫ galva
  • pǟ sidām pealagi ▫ galvvidus; kievām pǟ terane pea ▫ viegla galva; pǭļaz pǟ ne’iku būnga paljas pea nagu trumm ▫ plika galva kā bungas; sangdõ pǟ paks, tuim pea ▫ grūta galva; täuž pǟ täis pea ~ purjus pea ▫ pilna galva ~ piedzēries; tijā pǟ tühi pea ▫ tukša galva; vizā pǟ kõva pea ▫ cieta galva; pǟ kī’lõks pānda pead panti panna ▫ likt galvu ķīlā; pǟ īrgõb rinkõ lǟ’dõ pea hakkab ringi käima ▫ galva sāk reibt; pǟ kīerõb (~ lǟ’b immar) pea käib ringi ▫ galva reibst; pǟ ȭ’gõb pea õhkab ▫ galva svilst; pǟ pȯdūb pea valutab ▫ galva sāp; pǟ ja’ggõ pitkīm pea jagu pikem ▫ par galvas tiesu garāks; pǟ mǭ’zõ võttõ pea maha võtta ▫ nocirst [~ noņemt] galvu; pǟdõ kǭ’tõ pead kaotada ▫ pazaudēt galvu; pǟdõ pistõ a’jjõ pead püsti ajada ▫ izsliet galvu; pǟdõ pie’zzõ pead pesta ▫ mazgāt galvu; pǟdõ murdõ pead murda ▫ lauzīt galvu; pǟdõ sie’ggõ pead segi ajada ▫ sagrozīt galvu; pǟdõ vȯtšõ pead otsida [~ peast täisid otsida] ▫ meklēt utis galvā; midēgõst pǟ’zõ võttõ midagi pähe võtta ▫ ieņemt kaut ko galvā; pǟsõ ne’iku siprikkizt lǟ’bõd peas nagu sipelgad jooksevad ▫ galvā skrien kā skudriņas; pǟsõ tēḑi vȯtšõ peast täisid otsida ▫ meklēt utis galvā; pǟstõ jālgad sǭņi ka’žži peast jalgadeni märg ▫ slapjš no galvas līdz kājām; pǟstõ oppõ pähe õppida ▫ mācīties no galvas; pǟstõ tieudõ peast teada ▫ zināt no galvas; ī’d pǟ jo kuordõ ku sinā ühe pea jagu pikem [~ kõrgem] kui sina ▫ par galvas tiesu garāks nekā tu; jõvāst pǟst heast peast ▫ no laba prāta; kibārt pǟ’zõ pānda kübarat pähe panna ▫ uzlikt cepuri galvā; kibār u’m pǟs kübar on peas ▫ cepure ir galvā; kibārt pǟstõ võttõ kübarat peast võtta ▫ noņemt cepuri; ne’iku pǟstõ võttõd nagu peast pühitud [~ võetud] ▫ kā no galvas izlidojis [~ izņemts]; tikkiž pǟstõ ulzõ pū’gdõd peast täiesti välja puhutud ▫ no galvas pavisam izlidojis [~ izpūsts] KK78; KK77; PK88.22; KK77 a
  • Pǟ sǭb jarā sie’gdõd – tuoi siegūb jarā. Pea aetakse segi – teine ajab segi. ▫ Galva tiek apmulsināta – otrs apmulsina. Pǟ u’m kǭ’dkȭrdiņ. Pea on norus [~ kahekorra]. ▫ Galva ir nokārta [~ divkārši]. Pǟ u’m mǭsõ. Pea on norgus. ▫ Galva ir zemē. Pǟ u’m rȭmsõ, pǟ kīerõb, pǟ lǟ’b immõrõ. Pea on segi, pead pööritab, pea käib ringi. ▫ Galva ir sajukusi, galva reibst, galva iet uz riņķi. Pǟ u’m sangdõ. Pea on tuim [~ paks]. ▫ Galva ir trula [~ bieza]. Pǟ u’m täuž tūldõ, si’z u’m pǟ kievām, ä’b ūo sizāl riktig sva’rrõ. Pea on tuult täis, siis on pea kerge, ei ole sees õiget kaalu. ▫ Galva ir pilna vēja, tad galva ir viegla, nav iekšā īsta svara. Tä’mmõn u’m vizā pǟ, ta mittõ midāgõst ä’b või jarā oppõ. Tal on kõva pea, ta ei või mitte midagi ära õppida. ▫ Viņam ir grūta galva, viņš neko nevar iemācīties. Mi’n pǟ ä’b pidā vizās. Mu pea ei pea kinni. ▫ Man galvā neturas [~ galva netur ciet]. Mi’n pūogan u’m ne’iku kanāmunā pǟ: immõrkouți, attõ ibūkst ja bokāa’bbõnd kummiš kaņtšõ, set lȭga pǭļaz. Mu pojal on pea nagu kanamuna: ümmargune, on juuksed ja sokuhabe kummaski küljes, vaid lõug on paljas. ▫ Manam dēlam galva ir kā vistas ola: apaļa, mati un vaigubārda ir abās pusēs, tikai zods ir pliks. Sa võid eņtš pǟ jarā andõ sīe ažā je’dstõ. Sa võid oma pea ära anda selle asja eest. ▫ Tu vari savu galvu dot par to lietu. Mis tä’mmõn u’m pǟ’zõ lǟ’nd? – ku tuoi mõtliz seļļizt, mis ä’b ūo. Mis talle on pähe läinud? – kui teine mõtles [välja] midagi sellist, mida ei ole. ▫ Kas viņam galvā ienācis? – ja otrs ir izdomājis kaut ko tādu, kā nav. Se u’m mi’n pǟsõ ne’i ku ikškõrdikš (~ ne’iku ve’ž). See on mu peas nagu ükskordüks (~ nagu vesi). ▫ Tas man galvā ir kā reizrēķins (~ kā ūdens). Kērkõd pǟsõ, pietūkst lōlabõd. Kilgid peas, valet laulavad. ▫ Circeņi galvā, melus dzied. Ma tī’eb eņtš pǟstõ tä’m. Ma teen selle omast peast. ▫ Es taisu to no savas galvas. Ta u’m pǟstõ ra’btõd. Ta on peast koputatud. ▫ Viņš ir galvā pasists. Ku sa pǟkõks maksād, si’z sa ūod bäs pǟtõ; ne’i sa võid īedõ bäs pǟdõ. Kui sa peaga maksad, siis sa oled ilma peata; nii sa võid jääda ilma peata. ▫ Ja tu ar galvu maksā, tad tu esi bez galvas; tā tu vari palikt bez galvas. Alā a’il pǟkõks sainõ (~ tu’llõ)! Ära jookse peaga [vastu] seina (~ tulle)! ▫ Neskrien ar galvu sienā (~ ugunī)! Ta u’m bäs pǟtõ. Ta on ilma peata. ▫ Viņš ir bez galvas. KK77 a; 86.36
(b) pea, ots ▫ spals
  • veis pǟ noapea ▫ naža spals
  • Duņtšõn u’m pǟ. Pussil on pea. ▫ Duncim ir spals. KK77 a
(c) (lina)kupar ▫ pogaļa
  • pieksīz pǟd jarā kupardati ▫ noplūca pogaļas
(d) pea, loom ▫ galva, lops
  • Mits pǟdõ u’m tä’d kǭŗas? Mitu pead on teie karjas? ▫ Cik galvu ir jūsu ganāmpulkā? EIVf
pǟrna *46 s pärn ▫ liepa (Tilia cordata)
  • Ma tuoi Būdnikā oukst kim pärnõ. Ma tõin Būdnikā august kümme pärna. ▫ Es atvedu no Būdnieka bedres desmit liepas. Mä’d kǭrand immar kazābõd pǟrnad. Meie õue ümber kasvavad pärnad. ▫ Ap mūsu sētu aug liepas. Mä’d rāndas u’m veitõ perni. Meie rannas on vähe pärni. ▫ Mūsu jūrmalā ir maz liepu.
periōdik *129 s perioodika ▫ periodika
  • Periōdikõst ikš u’m kūkēra, tuoi āigarǭntõz. Perioodikast üks on kuukiri, teine kalender. ▫ No periodikas viens ir mēnešraksts, otrs kalendārs. K83
riek *79 s tee ▫ ceļš
  • riekkõ kīerõ teed anda ▫ griezt ceļu; riekūd lǭ’gõm teelahe ▫ ceļu sazarojums; umbi riek umbtee, eksitee ▫ strupceļš IK4
  • Kus pūol se riek lǟ’b? Kuhupoole see tee läheb? ▫ Uz kuru pusi tas ceļš iet? Se riek lǟ’b kõlāks. See tee läheb kaarega. ▫ Šis ceļš iet ar līkumu. Kus se riek vīb mīnda? Kuhu see tee mind viib? ▫ Kur šis ceļš mani aizved? Se riek tuoi (~ tu’ļ) tǟnõ. See tee tõi (~ tuli) siia. ▫ Šis ceļš atveda (~ atnāca) šurp. Alā vī tūoizta li’bḑiz (~ slikțiz) riek pǟlõ! Ära vii teist libedale (~ halvale) teele! ▫ Nenoved citu uz slidena (~ slikta) ceļa. Ta u’m īend pūol riek pǟlõ. Ta on jäänud poolele teele. ▫ Viņš ir palicis pusceļā. Ta u’m mi’nnõn riek pǟl. Ta on mul tee peal [ees]. ▫ Viņš ir man ceļā. Jõ’vvõ riekkõ! Head teed! ▫ Laimīgu [~ labu] ceļu! Ta lǟ’b eņtš riekkõ. Ta läheb oma teed. ▫ Viņš iet savu ceļu. Ma āndab si’nnõn riekkõ, u’m astāmõst riek a’igõ. Ma annan sulle teed, peab astuma tee äärde. ▫ Es dodu tev ceļu, jāpakāpjas ceļa malā. Si’z ä’b lǟ’ ī’dsõ rieksõ, mēg ūomõ ī’dtuoiz jūst jarā ka’ddõnd. Siis ei minda sama teed, me oleme üksteise juurest ära kadunud. ▫ Tad neiet vienu ceļu, mēs esam viens otram pazuduši. Ta u’m riktig riek pǟl. Ta on õigel teel. ▫ Viņš ir uz pareiza ceļa. Ta ä’b ūo riktig rieksõ. Ta ei ole korras [~ ei ole õige tee peal]. ▫ Viņš nav uz pareiza ceļa. KK77b; KK77 a; KK78b9; PK88.4
rõkāndõ 1 ¤53 vt kõnelda, rääkida ▫ runāt
  • ku’bbõ rõkāndõ kokku leppida, kokku rääkida ▫ norunāt, sarunāt; le’bbõ rõkāndõ läbi rääkida ▫ pārrunāt, izrunāt; sǟlgatagān rõkāndõ taga rääkida ▫ aprunāt; tuoizõn tagān rõkāndõ teise juttu järele rääkida, korrata ▫ atkārtot otra runāto; vastõ rõkāndõ vastu rääkida ▫ runāt pretī; rõkāndõb ne’i, ku sīekõld lǟ’bõd pi’ds ga’isõ räägib nii, et sülg pritsib [~ läheb mööda õhku] ▫ runā tā, ka siekalas iet pa gaisu; pǟ tǟdõks rõkāndõ auku pähe [~ pea täis] rääkida ▫ pierunāt pilnu galvu; ne’iku zīḑ tsigīņõks rõkāndõb räägib nagu juut mustlasega ▫ runā kā žīds ar čigānu; sūod-sǭmald ī’dõku’bbõ rõkāndõ tühja juttu [~ sood ja samblad kokku] rääkida ▫ runāt tukšu [~ purvus un sūnas sarunāt kopā]; tūldõ-tōvaztõ (~ sittõ-paskõ) rõkāndõ tühja juttu [~ tuult-taevast (~ sitta-paska)] rääkida ▫ runāt tukšu [~ vēju-vētru (~ sūdus-mēslus)]; rõkāndõb ne’iku bǭļast räägib jämeda häälega [~ nagu tõrrest] ▫ runā rupjā balsī [~ kā no baļļas] KK77 a; KK78a19
  • Ta rõkāndõb mi’nnõn vastõ – tǭ’b se tīedaji vȱlda. Ta räägib mulle vastu – tahab see teadja olla. ▫ Viņš runā man pretī – grib būt tas zinātājs. Ma rõkāndõb si’nkõks ne’iku sāinaks. Ma räägin sinuga nagu seinaga. ▫ Es runāju ar tevi kā ar sienu. Ikš rõkāndõb tarāst, tuoi tarā oukstõ: ī’dtõ rõkkõ ä’b rõkāndõt. Üks räägib aiast, teine aiaaugust: üht juttu [nad] ei räägi. ▫ Viens runā par sētu, otrs par sētas caurumu: vienu runājamo nerunā. Ma rõkāndõb si’nkõks ne’iku zīḑ eņtš pǭtiŗi. Ma räägin sinuga nagu juut oma palveid. ▫ Es runāju ar tevi kā ebrejs [lasa] savas lūgšanas. Mēg rõkāndõm ne’iku sigā gūogõks: ikš lǟ’b ga-ga-ga, tuoi rokīņțõb. Meie räägime nagu siga hanega: üks teeb ga-ga-ga, teine röhib. ▫ Mēs runājam kā cūka ar zosi: viens saka gā-gā-gā, otrs rukšķ. Mitikš zīḑ ä’b mūošta, mis sa rõkāndõd. Ükski juut ei mõista, mis sa räägid. ▫ Neviens žīds nesaprot, ko tu runā. Mēg rõkāndõm sūstõ sū’zõ, ī’d tuoiz jūsõ. Me räägime suust suhu, üksteise juures. ▫ Mēs runājam no mutes mutē, viens pie otra [atrodoties]. Ne rõkāndõbõd ī’dtuoizõn sū’zõ. Nad räägivad üksteisele suhu. ▫ Viņi runā viens otram mutē. Ūom rõkāndõnd! Oleme rääkinud! ▫ Esam sarunājuši! KK77 a; KK77b
sē’ršõ ¤57 vi külastada ▫ ciemoties, sērst
  • Lǟ’b tuoiz jū’rõ sē’ršõm, la’z tuoi āndab jõ’vvõ sīedõ, jūodõ, si’z tuoi sīnda tsē’ņõb. Minnakse teise juurde külla, las teine annab head süüa, juua, siis teine sind võõrustab. ▫ Iet pie otra sērst, lai otrs dod labi paēst, padzert, tad otrs tevi cienā. KK78b27
slē’põ ¤57 vt kedagi teadmatuses hoida ▫ turēt kādu neziņā
  • Sa slē’põd tūoizta ne’i, ku tuoi rištīng ä’b või tieudõ, mis sa tī’ed. Sa hoiad teist teadmatuses nii, et teine inimene ei või teada, mida sa teed. ▫ Tu turi otru neziņā tā, ka otrs cilvēks nevar zināt, ko tu dari. KK78b31
stǭ’stõ ¤54 vt vesta ▫ stāstīt > nīžõ
  • Tuoi stǭ’stõb tä’mmõn, mis ta ä’b ūo nǟ’nd, kūlõn. Teine vestab talle, mis ta ei ole näinud, kuulnud. ▫ Otrs stāsta viņam, ko viņš nav redzējis, dzirdējis. KK78b35
su’ggõ 1 ¤29 vi

(a) sugeneda, tekkida ▫ rasties
  • jū’rõ su’ggõ juurde sugeneda ▫ rasties klāt KK78b36
  • Knoušõld su’ggõbõd jū’rõ. Sääski sugeneb juurde. ▫ Odi rodas klāt. Sīen alz sugīz ikš agā tuoi ouk tegīž si’zzõl. Sellele tekkis alati üks või teine auk jälle sisse. ▫ Tam vienmēr atkal radās viens vai divi caurumi. Sugīz sūr tōvaz. Tõusis suur torm. ▫ Sacēlās liela vētra. KK78b36; J14; J13
(b) juhtuda, sündida ▫ gadīties, notikt
  • Mis täs sugūb? Mis siin sünnib? ▫ Kas te notiek? Sīen u’m su’ggõmõst. See peab sündima. ▫ Tam ir jānotiek. Mt24.6
(c) muutuda ▫ kļūt
  • A’ž kuoț sugūb ouklizõks, si’z tǟnda võib paikõ vi’zzõ. Kui kott muutub auklikuks, siis võib seda kinni lappida. ▫ Ja maiss kļūst caurs, tad to var aizlāpīt.
sūr|pǟ *14 s

(a) isekas, jonnakas, kangekaelne ▫ stūrgalvis
  • Sūrpǟ ä’b kūl, mis tä’mmõn kītõb, ku tuoi ä’b või midāgõst kītõ. Jonnakas ei kuule, mis talle öeldakse, sest teine ei või midagi öelda. ▫ Stūrgalvis neklausās, ko viņam saka, jo otrs nedrīkst neko teikt. KK77b
(b) ülbitseja ▫ augstprātis 2Tm3.2
šimpõ ¤47 vi kiruda, sõimata ▫ lamāt > vannõ 1 (a)
  • Šīmpõb tūoizta, agā tuoi sīnda šīmpõb: sa burlak, sa zvē’r, sa mops. Kirutakse teist, aga teine kirub sind: sa röövel, sa elajas, sa mops. ▫ Lamā otru, vai otrs tevi lamā: tu burlaks, tu zvērs, tu mopsis. KK78b38
tarmõ 1 ¤37 vt

(a) soovida ▫ vēlēt
  • vȯnnõ tarmõ õnne soovida ▫ vēlēt laimi
  • Tārmõb, la’z ta jo kougõn tīekõg. Soovitakse, et ta veel kaugemale jõuaks. ▫ Novēl, lai viņš tiek [vēl] tālāk. KK78b41
(b) tahta ▫ gribēt
  • Ikš tārmõb, tuoi ä’b tarm siedā ulzõ kītõ. Üks tahab, teine ei taha seda välja öelda. ▫ Viens grib, otrs negrib to izteikt. KK78b42
tulkõ ¤55 vt tõlkida ▫ tulkot, pārtulkot
  • Tulkõb, ku tuoi ä’b mūošta. Tõlgitakse, kui teine ei mõista. ▫ Tulko, ja otrs nesaprot. Tulkiz Pizā kestār Jāņ Prints eņtš pūogadõks. Tõlkis Pizā köster Jāņ Prints oma poegadega. ▫ Pārtulkoja Miķeļtorņa ķesteris Jānis Princis ar saviem dēliem. Sa’ggõld vȯ’ļ ka tulkõmõst līvõ kīel pǟl. Sageli pidi ka tõlkima liivi keelde. ▫ Bieži bija arī jātulko lībiski. KK78b46; K83
tuoi *191 num teine ▫ otrs, cits
  • tūoizta riekkõ kǟ’dõ teist teed käia ▫ iet citu ceļu
  • Se u’m tuoi ažā. See on teine asi. ▫ Tā ir cita lieta.
ūož|lōda *38 s lõhandik (pooleks aetud ja tahutud palk) ▫ pusbaļķis, plēsts grīdas baļķis (etn.)
  • Vanāst saitõ ūožlōdad tī’edõd; pū sai lǭ’gstõd lǭ’igi, ja lǭ’igi lǭ’gstõd kant sai jarā to’vdõd tazīzõks ja tuoi ei pūolimmõrgoutlimi. Vanasti tehti lõhandikud; puu sai aetud lõhki, ja lõhki aetud pool sai tahutud tasaseks ja teine jäi poolümmarguseks. ▫ Senāk tika taisīti plēsti baļķi; koks tika pārplēsts, un pārplēstā puse tika notēsta līdzena un otra palika pusapaļa. 86a57
va’idzig adv vaja ▫ vajag
  • Kīen u’m va’idzig, se u’m sǟdiji, tuoi u’m tu’ļļiji. Kellel on vaja, see on tellija, teine on täitja [~ tulija]. ▫ Kam vajag, tas ir līdzējs, otrs ir izpildītājs [~ nācējs]. KK78b37
vaļmõks adv valmis ▫ gatavs, gatavībā
  • vaļmõks sǭdõ valmis või küpseks saada ▫ nogatavoties
  • Kik pidīz ra’bdõb vaļmõks. Kukk hoidis löögiriista valmis ▫ Gailis turēja sitamo gatavībā. Tuoi nīnõ vȯ’ļ sǭnd vaļmõks. Teine kindlus oli saanud valmis. ▫ Otra pils bija tapusi gatava. IK5
vastõ 2 adv

(a) vastu ▫ pretī
  • vastõ andõ vastu anda ▫ dot pretī, atmaksāt; vastõ je’llõ vastu töötada ▫ strādāt pretī; vastõ kǟ’dõ vastu käia ▫ iziet pretī; vastõ kī’edõ põhja keeda ▫ pievārīties; vastõ ki’llõ vastu kajada ▫ atbalsoties; vastõ kuostõ vastata ▫ atbildēt; vastõ lǟ’dõ vastu minna ▫ iet pretī; vastõ nūzõ vastu hakata ▫ sacelties, pretoties; vastõ pa’llõ põhja kõrbeda ▫ piedegt; vastõ pānda vastu panna ▫ pretoties; vastõ pi’ddõ vastu pidada ▫ izturēt; vastõ pī’lõ vastu seista, vastanduda ▫ stāvēt pretī; vastõ rõkāndõ vastu rääkida, vaielda, väita ▫ runāt pretī; vastõ sǟdõ vastandada ▫ pretnostatīt; vastõ tūlda vastu tulla ▫ nākt pretī; vastõ võttõ vastu võtta ▫ pieņemt, saņemt KK78
  • Ta tulāb vastõ. Ta tuleb vastu. ▫ Viņš nāk pretī. Tūļ u’m vastõ. Tuul on vastu. ▫ Vējš ir pretī. Tuoi ä’b või si’nnõn vastõ pi’ddõ. Teine ei või sulle vastu pidada. ▫ Otrs nevar turēties tev pretī. Jegāī’d tārpaliz nõ’v ma võtāb tienāndõksõks vastõ Iga kasuliku nõu ma võtan tänuga vastu. ▫ Ikvienu noderīgu padomu es ar pateicību pieņemu. KK78b62; J4; KK77b; TL78
(b) kokku ▫ kopā
  • vastõ pūtõ kokku puutuda ▫ saskarties
vedīkšõ ¤55 vt talutada ▫ vadāt
  • Ku tuoi rištīng ä’b nǟ, u’m tuoiz rištīngõn tǟnda vedīkšõmõst. Kui teine inimene ei näe, peab teine inimene teda talutama. ▫ Ja otrs cilvēks neredz, otram cilvēkam viņš ir jāvadā. KK78b68
ve’r *83 s veri ▫ asinis ≈ vie’r
  • jarā kǭ’gõn, sangdõ ve’r hüübinud, paks veri ▫ sarecējušas, biezas asinis; vīerda jūokšõ verd joosta ▫ asiņot; vīerda va’llõ verd valada ▫ liet asinis; vie’rkõks smērõ verega määrida ▫ sasmērēt ar asinīm KK78; KK77 a
  • Ve’r īeb vi’zzõ. Veri jääb kinni. ▫ Asinis apstājas. Ve’r tīlkõb ne’iku kȭļim (~ rǟstõd). Veri tilgub nagu kasemahl (~ jääpurikad). ▫ Asinis tek kā bērzu sula (~ lāstekas). Ve’r u’m vizās, u’m pidāmõst pāikal tǟnda. Veri on kinni, peab pidama seda kinni [~ paigal]. ▫ Asinis ir ciet, jātur tās ciet. Suodā pǟl u’m jegāikš eņtš vie’r va’llõn ulzõ. Sõjas on igaüks oma verd valanud. ▫ Karā ikviens ir savas asinis izlējis. Alā va’llõ ulzõ tuoiz rištīng vīerda! Ära vala teise inimese verd! ▫ Neizlej otra cilvēka asinis! Se tuoi imūb si’n vīerda. See teine imeb su verd. ▫ Tas otrs sūc tavas asinis. Sǟ’l ta magūb eņtš vie’r sizāl. Seal ta lamab oma veres. ▫ Tur viņš guļ savās asinīs. Ma maksīz eņtš vie’rkõks. Ma maksin oma verega. ▫ Es samaksāju ar savām asinīm. Ma ä’b tǭ tä’m vie’rkõks jarā smērõ. Ma ei taha [end] tema verega ära määrida. ▫ Es negribu ar viņa asinīm sasmērēties. KK77 a; KK77b; KK78
zvēriņtõ ¤53 vt vannutada ▫ zvērināt > vǭnatõ
  • Tūoizta võib lǟ’dõ zvēriņtõm, la’z tuoi akurātõn riktig tī’egõ. Teist võib minna vannutama, et teine korralikult õigesti teeks. ▫ Otru var iet zvērināt, lai otrs akurāt pareizi dara. KK78b40

 

 

EsileheleUz galveno lapu


LIV  ET  LV  Kogu tekst / Viss teksts

 

 

 


Līvo kultūr sidām       Universitas Tartuensis     Latviešu valodas aģentūra